Dienu pirms 1. aprīļa Inguna Sudraba nāca klajā ar aicinājumu Latvijai atteikties no «brīvā tirgus ekonomikas», jo tā dzenot tautu nabadzībā, turklāt traucējot Latvijai aizstāvēt savas nacionālās intereses. Ņemot vērā bijušās valsts kontrolieres popularitāti un to, ka viņa ir nevis vienkārši privātpersona, bet persona ar ambīcijām politikā, ignorēt Sudrabas izteikumus nevar. Lai gan tik neslēptu populisma un demagoģijas sajaukumu sen nav nācies redzēt.
Vienlīdzības zīmes likšana starp «brīvā tirgus ekonomiku» un nabadzību liecina, ka Sudraba kā savu politisko metodi izvirza viņai nepatīkamu faktu ignorēšanu. Pretējā gadījumā viņa ko tādu neatļautos sacīt, jo Āfrikā un Āzijā netrūkst valstu, kur tauta nabadzīga, lai gan no «brīvā tirgus» nav ne smakas. (Un kā ar nevienlīdzību Sudrabai tik tuvajā Putina miljadieru un nabagu zemē Krievijā?)
Līdzīgi ar otru «tiltiņu» - ekonomikas modeļa dēļ mēs, lūk, nevarot aizstāvēt savas intereses. Atkal - vai nu analfabētisms, vai nekaunība. Jo ekonomiskajam modelim nav nekāda sakara ar valsts spēju cīnīties par savām specifiskajām interesēm. Tas ir atkarīgs no šīs valsts elites prioritātēm un spējām. Diez vai kāds apšaubītu (lai gan Sudrabas gadījumā ne par ko nevar būt drošs...), ka, piemēram, ASV vai Francijā ir jaunizceptās mesijas tā nīstais ekonomiskais modelis, savukārt abas spēj savas ekonomiskās intereses aizstāvēt tik agresīvi un efektīvi, ka partnervalstīm dažkārt slikti paliek. To, ka problēma ir elitē, nevis modelī, Sudrabai, protams, nav izdevīgi atzīt, jo viņa pati šai elitei pieder (piemēram, savulaik ieņemot vadošos amatus Finanšu ministrijā un Parex bankā), lai ko viņa teiktu.
Ja Sudraba mazāk nodarbotos ar populismu, viņai būtu laiks uzzināt, ka jau sen kapitālisms netiek uzskatīts par kaut ko ideālu. Tieši otrādi - ik gadu tiek publicēti desmitiem akadēmisku un publicistisku darbu, kuru autori mēģina saprast, kā mazināt brīvā tirgus modeļu neizbēgamos trūkumus un pilnveidot stiprās puses. Ņemot vērā Sudrabas ģeopolitiskās simpātijas, varētu ieteikt kaut Džefa Malgana pērn iznākušā Sisenis un bite. Plēsoņas un radītāji kapitālisma nākotnē tulkojumu krieviski, kas pirms mēneša parādījās Rīgas grāmatveikalos.
Jau sen vispār netiek runāts par vienu kapitālisma vai «brīvā tirgus ekonomikas» modeli - ir anglosakšu versija (šāds apkopojošs apzīmējums gan arī kļuvis visai nosacīts...), Ķīnas versija, ar sev vajadzīgiem akcentiem un niansēm brīvā tirgus ekonomiku cenšas papildināt Turcija, Brazīlija utt. Ir veiksmes, un ir kļūdas. Piemēram, pat dedzīgi anglosakšu versijas piekritēji atzinīgi vērtē vairākas sociālās programmas Brazīlijā, savukārt Ķīna savā «ātrāk, augstāk, tālāk!» stilā, kas nenoliedzami nesis augļus, iedzīvojusies pamatīgās ekoloģiskās problēmās.
Īsi sakot, adekvāti politiķi cenšas modeli uzlabot un attīstīt, nevis barot vēlētājus ar ilūzijām, ka iespējams «sākt no baltas lapas».