Uz Rīgu atceļojušas Lejasnormandijas reģiona padomes (Francija) veidotās kolekcijas Gleznots Normandijā gleznas. Šajā krājumā tiek apkopoti 1750.-1950.gadu darbi, kuru autoru dzīve, radošā darbība vai kāda biogrāfiska epizode ir bijusi saistīta ar Normandiju. Kolekcijas lepnums - XIX gadsimta virzienu (reālisma, romantisma, impresionisma un postimpresionisma) gleznas. «Šī izstāde ir svarīga tāpēc, ka tā aptver mākslas vēstures periodu, kas ir saistīts ar ainavas glezniecību. XVII gadsimtā Francijā ainava bija pēdējais no žanriem, kam tika veltīta uzmanība, taču XIX gadsimta otrajā pusē ainava, portrets un klusā daba kļūst par svarīgāko glezniecības žanru,» saka A.Tapjē, kurš, būdams kolekcijas Gleznots Normandijā direktors, atlasījis eksponātus izstādei Rīgā.
XIX gadsimtā ir mainījusies gan attieksme pret dabu, gan dabas atainojums mākslā. «Cilvēks no dabas vairs nebaidās: daba nes viņam laimi, tas ir dabīga dzīvesveida avots. Turklāt gleznotāji atveido dabu saistībā ar tā laika sabiedrības dzīvi, te pat var runāt par modernās dzīves atainojumu caur dabu,» skaidro A.Tapjē. Viņš precizē: franču mākslinieki sintezēja attieksmes maiņu pret dabu. Viņus ietekmēja un iedvesmoja angļu akvarelistu Viljama Tērnera un Ričarda Boningtona Normandijā tapušie darbi.
«Normandija bija tas teātris, tā vide, kur norisinājās XIX gadsimta daudzveidīgie mākslas procesi. Savukārt Parīzē mēs varam vērot impresionismu koncentrētā formā - tur impresionisms tiek saistīts ar pirmo impresionisma izstādi 1874.gadā fotogrāfa Nadāra salonā. Tā parādīja, kā šī vietējā izpausme, lokāls dabas un mākslas fenomens - ainavas glezniecība, - pārtop par universālu fenomenu,» saka izstādes virskurators.
LNMM aplūkojami Kloda Monē, Gistava Kurbē, Žana Batista Kamila Koro, Šarla Dobiņī, Raula Difī, Teodora Žeriko, Albēra Markē, Žaka Vijona, Eduāra Vijāra un citu autoru darbi. «Tas, kas ir ļoti francisks un viņiem visiem raksturīgs, ir spēja apvienot mākslas avotus un paņēmienus, kuriem ir Eiropas izcelsme. Piemēram, ainavu glezniecības paveids la veduta radies Itālijā (pilsētu un dabas skatu atveidojums ar topogrāfisku precizitāti - J.J.). Gleznu ātrās izpildes paņēmiens nāk no angļu akvareļiem, mākslinieka otas triepiena intensitāte un izteiksmīgums - no flāmu glezniecības. Tīras realitātes atveidošanas princips atrodams spāņu mākslas tradīcijā. Savukārt no nīderlandiešiem un vāciešiem franči iemantoja precizitātes un detaļas izjūtu. Franču mākslinieki pārzināja visus šos principus un prata tos veiksmīgi interpretēt,» stāsta A.Tapjē.
Viņš uzskata, ka mūsdienu skatītājiem ir «nepieciešams izjust šo nepārtrauktību, šo mākslas tradīciju pastāvīgās klātbūtnes efektu», ko sniedz klasiskā ainavu glezniecība. Daudziem tā simbolizē romantisko, idillisko skaistumu, taču pašiem māksliniekiem, gleznojot ainavu, bieži vien bija citādas izjūtas. «Viņi teica: cik tas ir neglīti, cik tas ir auksti, skumji un melanholiski! Tajā pašā laikā viņi atzina - tas ir tik dzīvi, tā ir laime gleznot ainavu tādu, kāda tā patiesībā ir. Daba cilvēkos vienmēr ir izraisījusi uztraukumu un nemieru, no otras puses - tā cilvēkus arī iedrošinājusi un nomierinājusi. Daba ir pašas realitātes iemiesojums. Mākslinieki neuzskatīja, ka viņu mērķis ir ievērot skaistuma kanonu. Skaistums ir tajā, ka mākslinieka žests un triepiens ir patiess, skaistums iemiesojas tieši mirkļa patiesīgumā un realitātē,» uzsver A.Tapjē.