Reiz dāvanu maiss uzradās nez no kurienes. Ar brāļiem nepacietīgi atkārtojām iemācītos dzejolīšus un gaidījām dāvanas. Vienu brīdi zem egles nekā nebija, bet jau nākamajā tur stāvēja milzīgs maiss. Tā kā vecāki visu laiku bija ar mums vienā telpā, tie, protams, nevarēja būt viņi. Tāpēc nebija šaubu, ka tas ir Salatēvs. Zināju, ka viņš var sarauties un ielīst mājā pa visšaurāko skursteni, tāpēc nospriedu, ka mūsējais ielīdis pa elektrības rozeti. Tagad ar pieauguša cilvēka skatu saprotu - eglei blakus bija skapis. Tāpēc maisa izņemšana no tā un nolikšana zem egles no vecākiem prasīja tikai vienu veiklu rokas kustību. Tomēr priecājos, ka viņi ļāva noticēt neiespējamajam - Salatēvs izlīdis teju caur adatas aci.
Otrs gadījums joprojām ir mīkla. Man bija kādi desmit gadi, Ziemassvētkus svinējām pie manas krustmātes. Kādā brīdī sadzirdējām dauzīšanos pie loga. Atvērām balkona durvis. Bija atstāts maiss. Veikls gājiens - toreiz nodomāju, jo tajā vecumā man jau bija skaidrs, kā ar Salatēvu patiesībā ir. Tomēr prātā pārcilāju - kas varēja būt klauvētājs. Klauvējieni pilnīgi noteikti nāca no ārpuses. Izeja uz balkonu bija tikai tajā istabā, kurā notika svētku svinības. Turklāt atradāmies trešajā stāvā, tāpēc kāds pat gribēdams nebūtu varējis ierāpties balkonā, pieklauvēt un steigšus nozust. Toreiz pie atbildes netiku. Tagad man, protams, ir sava teorija, kā to varēja paveikt, - ja kāds no blakus dzīvokļa kaimiņiem izietu uz sava balkona un ar slotas kātu padunkātu pa mūsu logu, tad tas izklausītos pēc Salatēva klauvējieniem. Esmu vairākkārt jautājusi vecākiem, kā tas tika izdarīts, bet viņi teic, ka šādu gadījumu neatceras. Bet varbūt vienkārši spītīgi klusē.