Dāvanas bija no mammas, tēta, vecmāmiņām un vectētiņiem, nevis no mistiska ziemeļu onkuļa. Ar Ziemassvētku vecīšiem galvenokārt saskāros dažādās publiskajās eglītēs, kur tie man parasti izraisīja izbailes, nevis vēlmi sēsties viņiem klēpī, plucināt garo, balto bārdu un skaitīt pantiņus. Lai piesoļotu klāt vecītim, noskaitītu dzejolīti un tiktu pie konfekšu pakas, bija krietni jāsaņemas.
Apvaicājos draugiem, un arī viņi apgalvo, ka neatceroties, vai jebkad ticējuši Ziemassvētku vecīša eksistencei. Viens no viņiem smiedamies pastāsta, ka reiz viņa mamma piestrādājusi par Ziemassvētku vecīti arī pie kaimiņiem. Vispirms nospēlējusi lomu pašas mājās, bet, kad izgājusi ārā, lai automašīnā pārģērbtos, kaimiņi piedāvājuši nākt ciemos un dāvanas izdalīt arī pie viņiem.
Taču neatceros arī, ka jebkad būtu izjutusi vecīša trūkumu. Toties abas ar māsu, cik vien atceros, esam allaž centušās sarūpēt dāvanas arī vecākiem. Pašu zīmētas un līmētas kartītes vai no nelielās kabatas naudas atlicinātajiem santīmiem pirkti sīkumi, kas zem eglītes rindojās līdzās vecāku sarūpētajām dāvanām mums. Tādēļ Ziemassvētku dāvanas man nekad nav saistījušās ar kādu nekonkrētu un tālu labvēli, kuram rakstīt vēstules, bet gan ar man tuvajiem cilvēkiem. Ar rūpēm un mīļumu citam pret citu.
Šogad beidzot atkal svinēšu Ziemassvētkus kopā ar savu ģimeni Latvijā. Pirms diviem gadiem, tikko pēc pārcelšanās uz Kopenhāgenu, viena pati gulēju slima savā nelielajā istabiņā, bet pērn Ziemassvētkus sagaidīju kopā ar drauga ģimeni uz Dānijai piederošās Bornholmas salas. Tā kā dāniski neko daudz nerunāju, jutos tikpat butaforiska kā viņu Ziemassvētku eglīte istabas vidū. Taču šogad atkal ar mammu, tēti un jaunāko māsu cepsim piparkūkas, dedzināsim eglītē sveces, dzersim karstvīnu un kārtosim cits citam sarūpētās dāvanas zem eglītes. Man prieks, jo vakari, kad visi esam kopā, ir aizvien retāki.