Kad kāds pieaugušais tincināja, kas noticis, viņa atbildēja, ka mamma neļauj iet uz eglīti. Meitenes vecāki stingri ievēroja pareizticīgo tradīcijas un Ziemassvētkus nesvinēja decembrī, bet pēc pareizticīgo tradīcijām - janvārī. Tāpēc viņai bija liegts doties uz skolas eglīti. Manuprāt, skolas egles un svētku svinēšanas tradīcijas nekā neapdraud Kristus bērniņa eksistēšanu un pārliecību, ka pareizticīgie svin īstos Kristus piedzimšanas svētkus. Bērnības atmiņas par gada visvairāk gaidītajiem svētkiem ir pašas jaukākās. Katrīnai šie svētki ik gadu izpalika.
Manis aptaujātie draugi par bērnībā Ziemassvētkos piedzīvoto tagad tikai pasmaida, kaut gan toreiz smiekli neesot nākuši. Paziņa Laura stāsta, ka pie viņas ik gadu ciemos nācis ne tikai Salavecis, bet arī Sniegbaltīte. Salavecis solījis žagarus un taujājis - vai viņa klausījusi vecākus, Sniegbaltīte viņu vienmēr aizstāvējusi. Viņa Salatēta noslēpumu atminēja pavisam ātri - vecītis nēsājis tēta kurpes.
Savukārt Jānis stāsta - viņa lielākais Ziemassvētku bieds esot bijis baltās zeķbikses. Jāni mamma svētkos pucējusi kā mazu lellēnu. «Dupsi iespīlēja baltās zeķbiksēs, virs kurām uzvilka smuki zilus šortiņus, mugurā uzvilka baltu krekliņu un ap kaklu apsēja tolaik tradicionālo prievīti,» stāsta Jānis. Viņš atminas, ka kādos svētkos visu dienu nervozi kalis pantiņu, lai no Salatēta žagaru buntes vietā izmānītu kādu mantu. Viņš zinājis, ka žagarus gada garumā ir sapelnījis daudz. Tuvojoties vakaram, kad drīz bija jāparādās visu gaidītajam Salatēvam, tētim ievajadzējies aizskriet pie kaimiņiem. Tēvs kā gājis, tā aizgājis. Ilgi neviens nenācis mājās. Mamma nervozi staigājusi pa istabu un bubinājusi zem deguna kaut ko par sliktiem kaimiņiem. Zēns samiegojies un saguris, tāpēc negaidot nolicies slīpi. Otrā dienā pamodies savā gultiņā. Lai gan viņš Salatēta apciemojumu bija nogulējis, dāvanas bija atstātas pie gultiņas uz krēsla. Tajos svētkos mamma visu dienu bijusi pūcīga, ar tēvu nerunājusi, bet tēvs istabā nerādījies, šiverējies pa āru.