«Oficiālas peldvietas ir tikai 22 novados. Potenciālas vietas, kas varētu tikt iekļautas oficiālo peldvietu sarakstā, ir, taču šis jautājums atkarīgs no pašvaldību iniciatīvas. Piemēram, Valmierā pašlaik nav nevienas oficiālas peldvietas, lai gan pie Gaujas pludmale ir. Tomēr pēdējos gados ir attīstījies neoficiālo peldvietu tīkls. Pašvaldības izrādījušas ieinteresētību un veic ūdens kvalitātes analīzes neoficiālajās peldvietās par saviem līdzekļiem. Piemēram, Rēzeknes novadā paraugi tikuši ņemti 31 neoficiālajā peldvietā. Tāpat Salaspils un Ogres novadā, kur nav nevienas oficiālas peldvietas, pašvaldības uzskatījušas par nepieciešamu pārbaudīt ūdens kvalitāti. Pašvaldība maksā par laboratorijas analīzēm, mēs dodam analīžu atzinumu bez maksas un rezultātus ievietojam Veselības inspekcijas mājaslapā,» stāsta N. Kadiķis. Veselības inspekcijas rīcībā ir informācija par 23 pašvaldībām, kuras pērn pašas finansējušas paraugu ņemšanu savas teritorijas peldvietās, kopumā aptverot vairāk nekā 100 peldvietu.
Vides veselības speciālists N. Kadiķis arī pieļauj, ka atgriešanās pie vecā modeļa, kad ūdens paraugi tika ņemti divreiz mēnesī, uzlabotu ūdens kvalitātes novērojumu efektivitāti. «Taču tad tam būtu nepieciešams divreiz lielāks finansējums. Šobrīd peldvietu ūdens kvalitātes kontrolei tērējam mazāk par 10 tūkstošiem eiro gadā un tikai nosacīti varam veikt ūdens kvalitātes operatīvo novērtēšanu. Daudzas valstis, kurām ir līdzīga sistēma kā Latvijā, domā par to, kā ieviest operatīvo novērtēšanu, lai arī Eiropas Savienības nostādnēs, balstoties uz prasību par ilglaicīgo novērtēšanu, tas netiek prasīts,» norāda N. Kadiķis.
Veicot operatīvo novērtējumu, ņem vērā arī peldvietas vizuālo novērtējumu, kuru veic uz vietas peldvietā. Tas sniedz papildu informāciju par iespējamo ķīmisko piesārņojumu, kas parasti rodas lokālas vai lielāka mēroga vides avārijas dēļ, kā arī par zilaļģu masveida savairošanos. Ja ūdenī vērojama pārmērīga zilaļģu savairošanās, kas izpaužas kā ūdens iekrāsošanās zilganzaļā krāsā vai arī ūdens virsmas pārklāšanās ar zilganzaļu plēvi, peldēšanās nav pieļaujama. Zilaļģu ūdenī izdalītie toksīni var radīt alerģiskas ādas un gļotādas reakcijas peldētājiem, kā arī mājdzīvnieku akūtu saindēšanos un pat bojāeju, ja mājdzīvnieki tiek dzirdināti ar šādi piesārņotu ūdeni. Zilaļģu masveida savairošanās oficiālajās peldvietās 2014. gada peldsezonā netika konstatēta.
«Tolaik, kad apsekojām 274 peldvietas, Latgales ezeros zilaļģes konstatējām regulāri. Zilaļģu savairošanās notiek ezeros ar sliktu ekoloģisko kvalitāti - tur, kur lauksaimnieciskās darbības rezultātā ūdenstilpē ieplūst liels barības vielu daudzums, tās uzkrājas dūņās, nogulumos un vasarā nokļūst apritē,» skaidro N. Kadiķis un turpina: «Pēdējos gados oficiālajās peldvietās zilaļģes konstatējuši neesam, taču analizējam informāciju no reģionālajiem plašsaziņas līdzekļiem. Šad tad vasaras beigās tiek ziņots, ka zilaļģes parādās. Šī problēma aizvien aktuālāka kļūst Baltijas jūrā - katru gadu vasarā tiek ziņots par masveida zilaļģu savairošanos Baltijas jūras centrālajā daļā. Ekoloģiskajā ziņā Baltijas jūrā ūdenim ir viena no vissliktākajām kvalitātēm ar vislielāko eitrofikāciju - tas nozīmē pārbagātību ar augu barības vielām, fosforu, slāpekli. Zilaļģēm patīk šādi apstākļi. Latvijas teritoriālajiem ūdeņiem zilaļģes vēl nav pietuvojušās, mūsu peldvietas no tām ir brīvas. Pagaidām varam tikai sekot informācijai par to, kā notiek problēmas attīstība.»