«Nopietni padomāšu, vai turpināšu darbu izlasē. Tiešām nezinu, vai līgums ar Latvijas izlasi man turpinās, jāskatās papīros,» šādi Znaroka izteikumi pasaules čempionāta laikā ieplūda mediju vidē.
Statistika nerunā par labu Znarokam. Viņa vadīšanas laikā Latvijas izlase PČ ieņēmusi 13., 11., 7., 11. un 13. vietu. Tikai vienā no pieciem pasaules čempionātiem komanda iekļuvusi labāko desmitniekā. Kad 2006. gada vasarā Znaroks kļuva par valstsvienības galveno treneri, viņš uzsvēra, ka vienā gadā sasniegt labu rezultātu neesot iespējams. Tikai pēc trijiem gadiem varēšot izvilkt atskaites mērauklu. Znaroka vadībā Latvija dabūju punus 2007. gadā Maskavā, taču tad rāpās uz augšu un 2009. gadā atkārtoja visu laiku labāko sasniegumu, ieņemot 7. vietu. Diemžēl pēdējos gados novērojama pretēja tendence.
Znaroka un Vītoliņa reputācija gan joprojām ir augsta. Pirms gada pazīstamais treneris Vladimirs Jurzinovs izteicās, ka šis treneru tandēms esot spēcīgais Krievijā un patlaban Latvijā viņiem līdzvērtīgu treneru laikam arī nav. Tiesa, profesionalitātei būtu jāiet ciešā sasaistē ar gribēšanu. Pirms trijiem gadiem Znarokam ar Vītoliņu bija nepieciešamība izsisties uz augšu ar valstsvienības starpniecību, taču tagad viņiem galvenais atskaites punkts ir Maskavas Dinamo ieņemtā vieta KHL čempionātā. Ir arī acīmredzams, ka sēdēt uz diviem krēsliem ir apgrūtinoši. Emocijas iztukšojas jau sezonas gaitā klubā, gluži kā Latvijas izlases spēlētājiem no Rīgas Dinamo. Sadarbība ar izlases bāzes komandu, par kuru jāuzskata Dinamo, arī ir viens no vājajiem Znaroka punktiem.
Rezultātu tendence un apkārtējais fons norāda uz nepieciešamajām pārmaiņām treneru korpusā. Jautājums tikai, vai LHF valdei ir gribēšana un varēšana piemeklēt līdzvērtīga kalibra trenerus? Mainīt tikai mainīšanas pēc - tas gan nebūtu prātīgākais risinājums.