Kāri rijot
Ceru, Hičkoks neapvainosies, ja viņa slavenās filmas nosaukumu interpretēšu vienkārši - reibonis. Akurāt tāda apdulluma sajūta kopā ar haotisku gūzmu kinematogrāfisku atsauču neatstājas, kāri rijot britu literātes Kārteres postmoderno sacerējumu par aizpērnā un XX gadsimteņa miju kā plastisku rakstāmvielu fantasmagorijām un maģijas pilniem dēku stāstiem. Vakari cirkā visupirms ir aizraujošs dēku romāns. Tā literāri izsmalcinātā, trijos dažādos stilistiskos paņēmienos (tos analizēt te nav vietas) iedzīvinātā telpa ir pietiekami hermētiska, lai tajā varētu izvērsties visu veidu un formu margināļi (cirks ir vienlīdz falša, cik apbrīnojami vitāla realitāte, dzīve, tā teikt, kubā), - pietiekami tendencioza metafora, lai saskatītu pretenziju uz mazu universu - mūsu «šīspasaules» modeli. Līdztekus cirka akrobātiem, spēkavīriem, iluzionistiem, lauvām un citiem kumēdiņu kustoņiem, obligātajiem klauniem un frīkiem, kam patiesā vieta būtu panoptikumā vai zooloģiskā muzeja iespirtoto mūmijkropļu kolbās, un visas šīs apšaubāmo profesionāļu raibās varzas pārāk kvēlajiem slepenajiem pielūdzējiem (starp tiem gadās arī pa kādam pavisam perversam, bīstamam, naudīgam britu vai krievu aristokrātijas tipāžam) lielākos pārsteigumus un ķibeles sagādā divi pavisam ekstravaganti personāži - pirmā noteikti ir romāna galvenā varone Feversas (jaun)kundze jeb Sofija, jeb sieviete putns, otrā (mana mīļākā varone) - gudrā cūciņa, kas prot lasīt un pareģot nākotni. Grūtgalvīši, protams, reģistrēs gan feminisma grotesko agresivitāti, gan bibliskus motīvus, gan ideju par Vecās pasaules (Eiropas) un Jaunās pasaules mentālo nesaderību - jo īpaši tāpēc, ka galvenais stāstnieks, no kura pozīcijām trešajā personā lielāko tiesu arī risinās romāna naratīvs, ir jauns, bet daudz cietis un tāpēc emocionāli traumēts skeptiķis - amerikāņu žurnālists, ar kuru Sibīrijā notiek garīgas atklāsmes un vairāku formu seksuālā iniciācija. Taču reportieris Džeks Volsers izrādās tikai leģendārais «makgafins» - viltus pīrādziņš lasītāja modrās acs aizmālēšanai, jo persona prima te ir sieviete fēnikss, slavenā «cirka nagla» - lidojošā akrobāte, kuras unikālais «triks» ir īstu putna spārnu klātbūtne pie nenovecojošā sievietes rumpja. Viņa ir romāna femme fatale, mīkla un visu dēku sprādzienbīstamā epicentra kūlēja, taču… arī šī sieviete dzīvnieks izrādās veiklu, brīžam pat dvēseli plosošu manipulāciju upuris, jo viņu vienmēr vada, uzrauga un glābj Lizija, surogātmāte, bijusī prostitūta, kura, iespējams, izdarījusi lielāko dabas kļūdu savā mūžā, adoptējot bērnu, kuru «izperēja».
«Visa neiespējamā» koncentrāts
Kārterei labi padodas aprakstīt krāšņi izvirtīgas bordeļu un - plašāk - sabiedrības padibeņu dzīves ainas, turklāt tām piemīt veselīga pašironija un grotesks vieglums, tādēļ klaji feministiskais patoss (par pazemotajām sievietēm, kuras kritušas, kā tad, ne savas vainas dēļ, un šovinistu cūkām vīriešiem) nekož rīklē kā smirdīgs sīpols. Kārterei, šķiet, nav seksuālu aizspriedumu, un viņa izmanās literāri gaumīgi «iepakot» pat lesbiskas un, hm, zoofilas mīlas ainas vai bez koķetērijas ienirt šamaņu un citu «Sibīrijas mežoņu», piemēram, krievu anarhistu, reliģisko fanātiķu un sieviešu katordznieču, (seksa) komūnas neķītrīgo kaislību krātiņos. Varētu pat teikt, ka Kārtere bīstami, bet graciozi tiek galā ar tabuizētām tēmām, nekļūstot banāla un šķebinoša. Un ar šādām tabu tēmām romāns pilns kā suns ar blusām. Nervozāks lasītājs var sākt pat kasīt pavēderi.
Darbība aizsākas Londonā 1899. gadā un turpinās Pēterburgā un Sibīrijā, caur kuras «neaptveramo», tātad rietumnieka acīm ja ne gluži mistisko, tad vismaz šarlatānisma un visādu «cilvēcisku noviržu» pilno teritoriju X virzās savāda atvaļināta militārista pulkveža Kīrnija sapulcētā Maģiskā cirka Lielā ķeizariskā turneja - no Eiropas caur Krieviju/Āziju uz Ameriku. Cirka īpašnieka plāns izrādās pārāk drosmīgs, jo maršrutā gadās paredzami un neparedzami šķēršļi, ko sauc par rakstnieka fantāziju. Londonas dzīves (un lidojošās sievietes dzīves/iepriekšējo dzīvju) apraksti dara uzmanīgu - pārāk jau nu šis «visa neiespējamā» koncentrāts rādās uzkonstruēts! Taču pamazām Kārtere ieved pašradītajā izkropļotajā, bet vienalga skaistajā (dekadences spēks!) cilvēcisko nelaimju un iluzoro triumfu cirkveidīgajā pasaulē, ka tu ļaujies šim lingvistiskajam reibonim - notikumu un norišu aprakstu valoda ir tik sulīgi dažāda - no rupjām lamām līdz paradoksāliem poētismiem un precīziem psiholoģiskiem stopkadriem. Valoda arī ir šī romāna - cirka - pilnvērtīgs personāžs. Beigu galā Kārtere noved lasītāju nevis pie ekstāzes, bet pie vienīgā loģiskā atrisinājuma - pie sasistas siles: mīklu burvība slēpjas faktā, ka tās ir daudz patīkamāk neatklāt.
Jo citādi nav vērts - nevar taču nopietni domāt, ka Londonā reiz, XIX gadsimtā, dzīvoja izperēta meitene, kas lidoja līdz cirka kupolam, saņēma no aristokrātiem naudu un briljantus, bet pāri visam - noveda talantīgu amerikāņu žurnālistu līdz idiotiska klauna un Sibīrijas šamaņu seksa rotaļlietas stāvoklim, lai finālā ar šo «pa visiem galiem apskaidroto» jeņķu vīrišķi apprecētos un kļūtu par amerikāņu rēvijas (popkultūras) zvaigzni! Un jautājums par lasošo cūciņu Sibillu - kur starp grāmatas lappusēm pazuda viņa? - nav nemaz tik naīvs.