Kas tad ir strukturālās reformas? Dombrovskis norāda, ka šis jēdziens ir ļoti plašs un nekonkrēts. Viņaprāt, tas ir saistīts ar tā saukto institucionālo ekonomiku un asociējas ar Duglasa Norta vārdu. Veikt strukturālās reformas parasti tiekot ieteikts veikt jaunattīstības valstīm. Ja tas ir tā, tad vismaz viens ir skaidrs, proti, Latvija ir jaunattīstības valsts. Endziņš norāda, ka strukturālās reformas ir „savstarpēji saskaņotas, plānveidīgas, finansiāli, sociāli un politiski izvērtētas, kā arī ar ieinteresētajām pusēm un sabiedrību izdiskutētas izmaiņas noteiktās valsts politikas jomās”. No teiktā var secināt tikai to, ka Latvijā vēl ilgi nav gaidāmas nekādas strukturālās reformas.
Endziņš uzskata, ka reformas ir „vērstas uz to, lai kāpinātu valsts konkurētspēju un nodrošinātu valsts attīstības mērķu sekmīgāku īstenošanu”. Šādi var rasties dažas neskaidrības. Vai tiešām konkurētspēja ir tas svarīgākais? Kādi tad ir valsts mērķi? Tas kļūst vēl neskaidrāk, ja ņem vērā, ka modernā valsts ir fikcija, būtiskota abstrakcija. Kooperācijas, sadarbības vietā — konkurētspēja. Nav grūti pamanīt, ka šādi norisinās ekonomizācija, tās izcelšana, ignorējot visu pārējo. Tāpēc jau arī šajās strukturālajās reformās (un ne tikai) nav vietas dzīvam cilvēkam.
Piesaukt strukturālās reformas ir ļoti ērti. Konsolidācija faktiski ir izvērtusies par „griešanu”, lai „mazinātu sāpes” un atgūtu popularitāti, tiek runāts par reformām. Bet kāpēc tās nenotiek? Dombrovska atbilde ir ļoti vienkārša: „Kompetences trūkums.” Ekonomists piebilst: „Tas ir pārmetums sociālajām zinātnēm un izglītības sistēmai Latvijā.” Tā vien šķiet, ka tam lācītim vēderā nekā nav, pat ne zāģu skaidas. Savukārt to ieviešana visticamāk būs kārtējā „graušana”. Tomēr rodas arī jautājumi. Bet kā ir ar pašu līdzatbildību? Tiek lēsts, ka gandrīz katrs piektais students apgūst ekonomiku un biznesa vadību. Latviju var uzskatīt par ekonomistu lielvalsti, un tas laikam arī uzskatāmi parāda ekonomizācijas nebūšanas. Soczinātnieku (no ekonomistiem un juristiem līdz psihologiem un „komunikatoriem”) ir vesels lērums, bet vienīgā to jēga laikam ir tā, ka draudzīgi ar dabaszinātniekiem cenšas iznīdēt humanitārās zinātnes jeb gara zinātnes.
Latvijā ir 24 valsts ģimnāzijas, bet augstskolu skaits ir divtik lielāks. Jau tas vien rāda, ka kaut kas nav kārtībā. Augstskolas principā ir kļuvušas par biznesa institūcijām, pat vairāk — valsts augstskolu ietvaros sparīgi „tiek taisīts” privātais bizness. Varbūt vajag nevis reformēt, bet savest kārtībā, t.i., noteikt valsts politiku izglītības jomā? Saistībā ar aicinājumiem reformēt izglītības sistēmu var fiksēt vēl dažas dīvainības. Dažkārt uzrodas āksti (no augstskolu nebeigušajiem līdz kādā jomā akadēmiski strādājošiem), kas aicina reformēt, kaut arī nekādus pētījumus par izglītību nav veikuši un nav tos arī publicējuši zinātniskos izdevumos. Dažkārt parādās „telefonstabīgi intelektuāļi”, proti, tie, kas iedomājas, ka visus kokus vajag padarīt par stabiem, citādi neesot nekāda konsolidācija.
Savukārt Grēns norāda: „Ja tuvākajā laikā nebūs skaidra redzējuma zinātnes finansēšanā, varēsim būt liecinieki nopietnās zinātnes sagruvumam.” Viņš uzsver: „Bīstama problēma ir arī zinātnes pārbirokratizēšanās dažādu regulāru atskaišu un reģistrācijas formu veidā, kas sākas ar struktūrfondu „apsaimniekošanu” un pakāpeniski pārņem arī pārējos pētnieciskos projektus.” Toties Reinholde mēģina parādīt atšķirību starp pārvaldi un pārvaldību, kas arī naski tiek daudzināta. Ar pārvaldi nevedas, un tāpēc jau laikam tā pārvaldība ir tik saistoša. Taču dīvainākais ir tas, ka līdztekus valdībai tiek konstruēta pārvaldība, apliecinot vien gatavību valdīt, nevis strādāt. Līdz ar to visnotaļ pamatoti var šaubīties, vai Latvijā vispār ir politiķi. Ja valsts viena no funkcijām ir iekšējā miera un sabiedrības vienotības nodrošināšana, tad ar „griešanu” un „graušanu” to nav iespējams panākt.
Šīs ir dažas atziņas un jautājumi, par ko plašāk būs iespējams spriest diskusijā „Strukturālās reformas — kas lācītim vēderā?”, kas notiks šā gada 7. aprīlī plkst. pulksten 17.00 Eiropas Savienības mājā, Aspazijas bulv. 28, Rīgā, Sarunu istabā (1.stāvā).
Diskusijas eksperti ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs prof. Elmārs Grēns, Latvijas Universitātes SZF Politikas zinātnes nodaļas docente, eksperte valsts pārvaldes jautājumos Iveta Reinholde un Rīgas Ekonomikas augstskolas docents Vjačeslavs Dombrovskis.