Jaunais albums pirms kāda laika ierakstīts Berlīnē, bet grupas ceļi bieži ved arī uz Krieviju, kas Prāta vētrai ir būtisks ienākumu avots. Kaupers un Roga gan uzsver, ka nevēlas jaukt mūziku ar politiku, jo viņu mērķis ir vairot labas domas un mīlestību. "Sieviņa man jubilejā uzdāvināja gredzenu, uz kura rakstīts Pro mundi beneficio (par labāku pasauli — latīņu val.). Manuprāt, šajos trīs vārdos ir brīnišķīgi noformulēta doma, ko gan es personīgi, gan mēs kā grupa vienmēr esam atbalstījuši," stāsta Renārs.
Fragments no intervijas:
Vai tagad pirms albuma iznākšanas jums ir lielāks stress?
Renārs: Faktiski albums tika pabeigts jau pirms pāris mēnešiem. Nav tā, ka mēs pēdējā brīdī kaut ko izmisīgi rakstītu, domātu dziesmām vārdus.
Kaspars: Šis posms no albuma pabeigšanas līdz laišanai klajā ir nepieciešams, lai izdarītu visādus darbiņus: nofilmētu videoklipus, sagatavotu albuma vizuālo noformējumu, uzliktu svītrkodu utt.
Vai albuma formāts vispār nav novecojis, jo arvien vairāk mūziķu koncentrējas uz atsevišķām dziesmām?
Renārs: Jā, ir tāda tendence, ka mūziķi uzskata: nav vajadzīgs albums, pietiek ar pāris labām dziesmām, uz kurām tu vari turēties un spēlēt koncertus. Taču joprojām ir daudz cilvēku, kas gaida albumu.
Godīgi sakot, Prāta vētra jau varētu turēties uz savām "zelta fonda" dziesmām un koncerti tāpat būtu izpārdoti. Kas ir tas dzinulis, kas mudina radīt ko jaunu?
Kaspars: Pretējā gadījumā tā bode būtu jāklapē ciet! Kā teiktu Rainis: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies!" Ja sākas stagnācija, tad arī beigas vairs nav tālu.
Vai publikas reakcija uz jaunajām dziesmām jums vienmēr ir mīkla?
Renārs: Vislabāk tas ir sajūtams koncertos, kad pats uzreiz jūti, vai ir labi.
Kaspars: Kad uz koncertu atnāk 10 tūkstoši, 20 tūkstoši cilvēku, tur gaisā paceļas un virmo kaut kāda enerģija, kas veido īpašu sajūtu.
Renārs: Liels pūlis pats par sevi rada tādu īpašu sajūtu. Vairāki cilvēki man ir teikuši: "Varētu iet uz Prāta vētras koncertu Valmierā, bet mēs laikam laidīsim uz Rīgu!" Es saku, ka Rīgā jau nekas īpaši savādāks nebūs, tikai cilvēku būs vairāk.
Vai esat ievērojuši kādas pārmaiņas publikas attieksmē, noskaņojumā, kas valda Krievijā?
Kaspars: Kad izejam uz skatuves, mums pretī vienmēr ir ļoti sirsnīga publika. Jebkurā valstī cilvēki vēlas mīlēt un būt mīlēti. Mēs dodam, viņi saņem, un iespējams, ka pēc koncerta viņi aizies mājās ar gaišākām domām un izdarīs kādu labu darbu. Var jau ieņemt pozu "Mēs uz Krieviju nebrauksim!", bet tas nav mūsu ceļš.
Vai grupas iekšpusē par šiem jautājumiem ir kādas diskusijas?
Kaspars: Katru reizi (bet to nav bijis daudz), kad esam līduši iekšā politikā, mums par to ir nācies nožēlot. Un tas ir viena iemesla dēļ: mēs esam runājuši par lietām, par kurām mums nav bijis pietiekamu zināšanu un izpratnes. Man nešķiet forši, ja sankciju dēļ manā Engurē nāktos aizvērt zivju fabriku, 400 cilvēku paliktu bez darba un viņu ģimenes bez iztikas līdzekļiem. Tas ir koks ar diviem galiem. Politiķi jau var skaisti runāt televīzijā, bet šie cilvēki būs spiesti sakravāt koferus un pārcelties uz ārzemēm.
Vispār es saistu lielas cerības ar jauno paaudzi, jo viņiem ir pavisam citas vērtības. Valsti nevar būvēt uz padomju funkcionāru vērtībām. Savukārt jauniešu vidū redzu īstus briljantus, un viņi patiešām ir cerību stars Latvijai.
Šogad aprit 15 gadi kopš jūsu veiksmīgā starta Eirovīzijā. Kādēļ pēdējos gados Latvijai šajā konkursā tik ļoti neveicas?
Kaspars: Es ceru, ka Aminatai šogad veiksies ļoti labi. Bet ar Eirovīziju nekad neko nevar zināt; tas ir līdzīgi kā zirgu skriešanās sacīkstēs: bukmeikeru likmes rāda vienu favorītu, bet beigās uzvar kāds klibiķis. Tas ir Eirovīzijas paradokss: var jau smieties par šo pasākumu, bet beigās attopies, ka pats sēdi pie televizora un skaties kopā ar visiem.
Visu interviju ar Prāta vētras mūziķiem lasiet žurnāla Sestdiena 15. - 21. maija numurā!