Pie poddara Mareka Zavodnoja jādodas uz Subati — senu Sēlijas pilsētiņu Ilūkstes novada rietumos pie pašas Lietuvas robežas. Pie kultūras nama pilsētiņas centrā stāv pajauns vīrietis garā melnā priekšautā, ap galvu stilīgi apsietā lakatiņā. Viņam ir izteiksmīgas, dzidri zilas acis, kas dāsni uz visām pusēm šķiļ līksmības dzirksteles. «Mareks,» viņš pastiepj ar māliem notrieptu roku un aicina pa trepēm uz leju savā podnieka darbnīcā, kas izrādās pavisam mazs skabūzītis bez logiem, ar akmens grīdu — bijusī kurtuve. Vienā kaktā ar tautisku segu apklāta kušete — Mareks tepat arī dzīvo. Ekstrēms askētisms! Gar sienām plaukti ar lieliem melniem podiem, kannām un krūzēm.
39 gadus vecais Mareks ir viens no nedaudzajiem amata meistariem, kas podus darina pēc senas tehnoloģijas tāpat kā mūsu tālie senči, kas dzīvoja neolīta laikmetā (4500.–1500.g. pirms mūsu ēras). Mareks katru priekšmetu lipina ar rokām, žāvē, pulē, apzīmē un apdedzina paša būvētā bedres tipa atklātas uguns keramikas apdedzināšanas ceplī 1100 grādu temperatūrā. Melno vai tumši pelēko krāsu māla priekšmeti iegūst tā sauktajā redukcijas procesā. "Podu sarkanbrūno krāsu rada dzelzs oksīds. Noņemot skābekli, pods paliek melns," paskaidro Mareks. Senais keramikas darināšanas veids ir draudzīgākais cilvēka veselībai, jo nesatur mākslīgas ķīmiskās vielas.
Mareks atver lielu kasti, pilnu ar svilpauniekiem, un ceļ galdā vienu pēc otra. "200 jau gatavi, apdedzināti, palūkojiet, katrs ar savu plastiku un raksturu. Manējie visi ir dziedoši," viņš saka un svilpj putnam caurumā zem astes. Svilpjošā skaņa pārvēršas meditatīvā, senatnīgā melodijā. Līdz novembra beigām Marekam jāuztaisa vēl 200 putnu. Dažam māla putnam galva graciozi pieliekta, citam tāds kā smaidīgs, plakans pīļknābis. Viens putns cēli pastiepis kaklu, otrs sabozies kā zvirbulis. Uz spārniem smalki raksti, bet otrā pusē uzšņāpti iniciāļi MZ. Putns ieguļ saujā tā, ka, sakļaujot pirkstus, nav redzams. Tam ir raupja, dzīvīga faktūra. Mēģinu iepūst, man nesanāk. Lai svilpaunieks dziedātu, jāprot ar viņu apieties. Daži putni ir melni, citi pelēki, vēl kādam raibums uz sāniem. "Pēc pleķīšiem var redzēt, kā gājusi uguns. Nevienu no tiem es otrreiz nevarētu uztaisīt pilnīgi vienādu." Mareks sola parādīt, kā top svilpaunieks, un noliek uz parasta dēlīša, kas uzstutēts uz veca krēsla, instrumentus — kociņu, ar ko degvielas uzpildes stacijās apmaisa kafiju, zīmuļa fragmentu un tādu kā koka nazīti. "Pats izdomāju," viņš pamet ar galvu un no māla izrullē tādu kā plāno pankūku, izgriež formu un veiklām roku kustībām rada mazu šedevru. Mareks stāsta: "Ar tiem svilpauniekiem ir tā, ka senos laikos tos taisīja tikai veci veči un mazi bērni, vīri spēka gados lipināja podus. Tagad svilpaunieks ir padarīts par kulta lietu, bet kādreiz amatnieki tirgū tos izdeva sīknaudas vietā."
"Kad cilvēki man prasa, vai ar šo amatu var izdzīvot, es iedodu roku un saku: "Patausti pulsu! Ir? Tad jau var izdzīvot." Ja strādā, vienmēr var izdzīvot. Mums te laukos vispār nav problēmu — var izmantot barteru. Es tev podu, tu man medu vai kartupeļus. Naudu vispār cilvēki izdomāja tikai priekš tam, lai augļotu." Taisnības labad gan jāsaka, ka Mareka māla meistardarbi ir visai pieprasīti un tos regulāri pasūta mākslas galerijas Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Uz atvadām Mareks saka: "Viss labais šajā pasaulē ir radīts ar rokām. Rakstos teikts, ka pats Dievs izmantojis māla piku, lai radītu cilvēku. Arī cilvēks pēc savas būtības ir radītājs, nekas viņam nesagādā lielāku prieku kā jaunrade. Es uztaisu svilpaunieku un redzu, kā tas atdzīvojas. Uztaisu podu, atdodu kādam, un tas sāk savu dzīvi. Es nomiršu, bet pods vēl kalpos, jo māls ir gandrīz kā akmens — mūžīgs."
Visu rakstu par svilpaunieku darinātājiem lasiet žurnāla Sestdiena 14.novembra numurā!
Mareks Zavodnojs