Žēl, ka tu neesi vīrietis, tad no tevis iznāktu lielas lietas! — tā meitenei Elzai, kuru tagad pazīstam kā Aspaziju, lielāko latviešu dzejnieci XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā, Raiņa sievu un radošo balstu, reiz bērnībā bija teicis Zaļenieku mācītājs Šāks, iegriezies turīgu Zemgales saimnieku Rozenbergu mājās Daukšās. Lai gan Elza toreiz bija par mazu, lai mācītājs viņu pārklaušinātu kā citus bērnus, viņa pati uzprasījusies, jo, kā Aspazijai veltītā apcerējumā Latviešu literatūras vēsturē 1935.gadā raksta Līgotņu Jēkabs, bijusi ne tikai «jautra, aktīva, jūtīga, visu ātri aptveroša, apķērīga, ar lielu kāri mācīties», bet arī pilna iedzimta pašlepnuma un vēlmes vienmēr tikt ievērotai un būt pirmajā vietā. Apdāvinātības un pašlepnuma pretrunīgā savienība Aspaziju ne tikai uznesa slavas virsotnēs, bet arī bieži atsvešināja no viņas atbalstītājiem. Viens no atsvešināšanās iemesliem bija arī tas, kā dēļ Aspaziju kā savas kustības pionieri uzlūko latviešu feministes — viņa gribēja darīt lielas lietas laikmetā, kad sievietes izglītošanās un cīņa par dzimumlīdztiesību sabiedrības vairākuma acīs vēl bija no ceļa noiešanas sinonīms.
Aspazijas mūžs un liktenis ir bijis un būs pateicīga viela daiļdarbiem, ieskaitot literāras un psiholoģiskas spekulācijas — ne tikai tāpēc, ka Aspazijas un Raiņa mantojuma liela daļa ir vairāk nekā 2500 vēstules, abu dzejnieku savstarpējā sarakste, no kuras daudz ko var uzzināt, bet arī tāpēc, ka par dažiem Aspazijas mūža būtiskiem posmiem mēs zinām ļoti maz un, iespējams, neko daudz vairāk neuzzināsim. Turklāt, kā norāda Raiņa un Aspazijas muzeja vecākais eksperts filoloģijas doktors Jānis Zālītis, vairākas tautā populāras versijas attiecībā uz dzejnieces privāto dzīvi cēlušās no viņas pašas interpretācijas un rūpīgu pētījumu rezultātā prasās koriģējamas.
Vīrs neaizbēga
Viens no Aspazijas atklātajiem noslēpumiem, kuru tikai brīdi pirms abu dzejnieku simtgades publiskoja Saulcerīte Viese, ir viņas dzimšanas gads — 1865. Kamēr Aspazija bija dzīva, viņa sevi uzdeva trīs gadus jaunāku, nekā bija patiesībā, rakstīja, ka dzimusi 1868.gadā. Var rasties jautājums, vai Rainis ir zinājis sievas dzimšanas gadu. Arhīva dokuments, kas attiecas uz Raiņa un Aspazijas laulībām, rāda, ka zinājis gan, stāsta Jānis Zālītis, piebilzdams, ka šis dokuments neapstiprina apgalvojumu par abu laulāšanos cietumā. Šajā dokumentā, laulības apliecībā, abu dzejnieku vecums uzrādīts vienāds — 32 gadi. Pareizs Aspazijas dzimšanas gads ir uzrādīts tikai Viļa Knoriņa 1932.gadā PSRS izdotajā literatūras vēsturē, bet Jānis Zālītis domā, ka tā noteikti ir bijusi drukas kļūda.
Cits Aspazijas noslēpums, kuru diez vai izdosies atklāt detalizētāk, ir viņas attiecības ar pirmo vīru Maksi Vilhelmu Valteru. Saskaņā ar dzejnieces pašas izplatītu versiju vīrs viņu atstājis materiāli grūtā stāvoklī un aizbēdzis uz Ameriku — kā rakstīts Latviešu literatūras vēsturē, znots, kuram vecāki Elzu 1886.gadā izprecinājuši, «gribēdami lauzt meitas patstāvīgo, savdabīgo raksturu», un uz kura vārda norakstījuši Daukšu mājas, «atnācis šurp ar lieliem parādiem, vieglprātīgs un dzērājs, drīz vien izsaimniekoja mājas», tāpēc Daukšas nācies pārdot, un Aspazijai bijis pašai jāsāk domāt par eksistences līdzekļiem. Jānis Zālītis uzskata, ka vairāki pētniekiem atklājušies fakti runā pretī Aspazijas versijai par slikto vīru.
Rainis jau bija miris, kad 1932.gadā Latvijas presē parādījās ziņa, ka Amerikā pazudis Aspazijas pirmais vīrs. Korespondenti, protams, uzreiz skrēja pie dzejnieces ar jautājumu, kā viņa šo lietu varētu komentēt. Aspazija acīmredzot atbildējusi, ka viņa tādu nelieti, kas viņai draudu vēstules rakstījis, nezinot un zināt negribot. No šīs atbildes var saprast arī to, ka Aspazija kaut ko par bijušo vīru zināja gan. Pirms kāda laika Jāņa Zālīša rokās nonāca vēstule, kuru nepārprotami rakstījis Valters, lai gan parakstīta tā bija no «Amerikas progresīvajiem strādniekiem». Citējot gandrīz precīzi, vēstulē bija teikts, ka Latvijā dabūjis pēc nopelniem, proti, nomiris, nelietis Rainis, ar kuru Aspazija maukojusies, un, ja kāds to nezina, tad var pajautāt Aspazijas vīram Amerikā. Vēstule bija adresēta Jaunākajām Ziņām ar lūgumu to pārpublicēt visiem progresīvajiem laikrakstiem. Publicēta tā netika, bet var kalpot kā apliecinājums, ka Aspazija viņas vīram nebija vienaldzīga visu mūžu. Katrā ziņā otrreiz viņš neapprecējās.
Skaidrs arī tas, ka Valters nebija tas vīrs, kurš Aspaziju būtu varējis savaldīt (ar tādu domu Aspazijas vecāki viņu viņam izprecināja, kad viņa studiju slāpēs bija bēgusi no mājām «ideālu pilnu galvu un tukšu kabatu» un novesta atpakaļ). «Nezinu, vai taisnība Viesturam Rudzītim, kas XIX gadsimta 90.gadu vidus Aspaziju raksturo kā nācijas pirmo sievieti, bet krāšņa sieviete un cīnītāja par sieviešu tiesībām viņa bija, un līdz pat Annai Brigaderei tiešām neviena sieviete nevarēja ar Aspaziju mēroties popularitātē,» saka Jānis Zālītis. Viņas un Raiņa attiecībās lielāks ieguvējs radošajā ziņā neapšaubāmi bija Rainis, kuram bija ļoti svarīgs Aspazijas vērtējums, kuram Aspazija palīdzēja tulkojumos (Fausta tulkojumā daļa veikuma ir Aspazijas) un kurš izjuta pret sievu radošu greizsirdību. Aspazija droši vien apzinājās, ka radošā ziņā sevi ir daļēji upurējusi Rainim, bet tajā pašā laikā uzskatīja dzejnieku par savu auklējumu, skaidro Jānis Zālītis.
Neveiksmīgā pašnāvība
Neatbildams ir jautājums, vai Aspazija bija laimīga sieviete, taču jāņem vērā, ka viņai jau kopš bērnības bija ļoti lielas veselības problēmas, tai skaitā slikta redze. Arī viņas brāļi aizgāja agri, māsa Dore izdarīja pašnāvību. Dzejnieks Jānis Ziemeļnieks (1897–1930), viens no nedaudzajiem, kam izveidojās ciešākas attiecības ar Raini un Aspaziju pēc viņu atgriešanās Latvijā un kurš īpaši pieķērās Aspazijai pēc Raiņa nāves, vairāku dzejniekiem veltītu preses rakstu skaitā ir aprakstījis arī dažus gadījumus, kas ietekmēja Aspazijas veselību un kurus dzejniece viņam bija atklājusi (Ziemeļnieka apraksti tagad lasāmi Jāņa Zālīša sastādītajā grāmatā Just dziļi dzīvību un nāvi). Viens šāds gadījums noticis Jelgavā, kad Elzai 15 gadu vecumā uznākusi «dīvaina sapņainība, ilgas pēc kaut kā neizteicami skaista», par kuru domādama viņa nospriedusi, ka tās ir ilgas pēc nāves, un nolēmusi izdarīt pašnāvību. Šajā nolūkā viņa kādā aukstā februāra naktī izzagusies no istabas un ilgi staigājusi pa Lielupes ledu ar mērķi pārsalt tik stipri, lai nomirtu. Tomēr miršanas vietā dabūjusi tikai briesmīgas zobu un ausu sāpes, un pēc tam vairs par pašnāvību nav domājusi, saprazdama, ka «nekas nav briesmīgāks, kā nebūt».
Skaidras atbildes nav arī uz jautājumu, kāpēc Rainim un Aspazijai nebija bērnu. Iespējams, cēlonis tiešām bija apsaldēšanās. Taču līdz pat Šveices laikam Aspazija tā īsti nebija pie ārsta uz izmeklēšanu gājusi. No Šveices laikiem ir zināms Raiņa jautājums Aspazijai, kad viņa devās pie ārsta: "Vai paprasīji arī, kāpēc tev nav bērnu?" Pētnieku vidē slavena ir Saulcerītes Vieses atbilde uz jautājumu, kāpēc Rainim un Aspazijai nebija bērnu: "Tāpēc, ka viņi bija Rainis un Aspazija."
Visu rakstu par Aspaziju lasiet 13. marta žurnālā Sestdiena!