Bērniņš aizgāja nepiedzimis

"Mēs vairs neesam nekādi divdesmitgadīgi jaunieši. Ļoti ilgi bijām uz to cerējuši." Kad veiksmīgi bija aizritējuši pirmie trīs nedrošie grūtniecības mēneši, Žanete mierīgu sirdi ļāvās gaidīšanas priekam. Viņa jutās laimīga un vesela. Taču puisītis piedzima par zvaigžņu bērnu - mazulīti, kas 18.grūtniecības nedēļā nāca pasaulē nedzīvs.Notikusī traģēdija Miķeļa vecākus pamudināja iesaistīties sabiedriskajā iniciatīvā Zvaigžņu bērns un sniegt atbalstu ģimenēm, kuras piemeklē tikpat tumšs dzīves posms. Latvijā tādu ir daudz – ik gadu no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ mammas vēderā pārstāj augt vai neilgi pēc dzemdībām mirst 3300 bērniņu. Ja viņi nepiedzīvo 22.grūtniecības nedēļu un nav sasnieguši 500 gramu svaru, tad vecākiem ir teju neiespējami dabūt sava mazulīša mirstīgās atliekas un tās tiek kremētas kopā ar slimnīcas medicīniskajiem atkritumiem. Bet vecākiem tas ir bērns, viņu bērns, visu šo laiku viņi to ir gaidījuši, mīlējuši, sarunājušies un uztvēruši jau kā pavisam reālu cilvēkbērnu.Ir arī izņēmumi, kad vecākiem tomēr izdodas saņemt pīšļus. Taču tas ir grūti, jo par tik agri mirušiem bērniem  likums nerunā. Līdz ar to mediķiem trūkst pārliecības, kā būtu pareizi rīkoties. "Tas ir vecāku uzņēmības jautājums. Ja nodaļā ir pietiekami saprotošs personāls, kas nemēģina interpretēt neesošu likumu un nebaidās no kaut kādām sekām, tad vecāki izcīna iespēju saņemt mazu paciņu. Bet tās ir papildus sāpes, kuras šādā situācijā nevajadzētu piedzīvot," stāsta Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava. Tāpat nekur oficiāli netiek reģistrēts nedz bērniņa dzimšanas, nedz miršanas fakts. Mazā cilvēka it kā nav bijis. Vecāki savās sāpes un tukšuma sajūtā paliek vieni bez iespējas no bērniņa cieņpilni atvadīties un vietas, kur viņu pieminēt. Taču daudziem atvadīšanās ir ļoti būtiska, lai reiz varētu noslēgt savas sēras. "Ja sērošanas laikā nav iespēja šo bērniņu apglabāt un vēlāk nav vietas, kur pieminēt, tad vecākiem ir tāda sajūta, ka viņš ir kā bezvēsts pazudis," stāsta Rīgas Lutera draudzes mācītājs un Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls, kurš arī darbojas Zvaigžņu bērna iniciatīvā. Tāpat šādā nelaimē nonākušām sievietēm nepienākas nekādas sociālās garantijas – nedz pabalsts, nedz atvaļinājums, kas palīdzētu fiziski un emocionāli dziedināties. Daži darba devēji, saprotot, ka sieviete pēc pārdzīvotā nespēs atgūties vēl ilgi, šādas situācijas izmanto ļaunprātīgi un atlaiž viņu no darba. Iniciatīva Zvaigžņu bērns ir apņēmies šīs juridiskās netaisnības labot un izveidot atbalsta sistēmu, kas ģimenes nemanāmi vadītu cauri tumšajam posmam. Visu rakstu par zvaigžņu bērniem lasiet žurnāla Sestdiena 30.maija-5.jūnija numurā!