Cukura nepārspētais lidojums

17. maijā ir Herberta Cukura 120. dzimšanas diena, kam par godu pirmo reizi grāmatas formā tiek izdots viņa ekspedīcijā rakstīto reportāžu krājums – aizraujoša, izzinoša, līdzi dzīvot paģērējoša literatūra Mans lidojums uz Japānu. Tas notika laikā, kad divdesmitā gadsimta ideoloģiskie likteņu grieži Latvijas izcilāko aviatoru vēl nebija samaluši – 1936., 1937. gadā, kad liepājnieks vēl ir tautas elks un varonis.

Starp faktiem un emocijām

Uz Japānu viņš izlido klusi, toties atgriežas ar pērkondimdošu slavu. "Gaisā esmu pavadījis 227 stundas 45 minūtes, nolidojot 40 045 kilometrus 71 lidojumā. Tas ir attālums, kas par 45 kilometriem pārsniedz lidojumu ap zemeslodi pa ekvatoru. Lidojumā esmu izlietojis 7140 litru benzīna un 272 litru eļļas," tik lietišķi pēc lidojuma tiek vilkts kopsavilkums, taču arī emociju netrūkst. "Ka mans lidojums vispār varēja notikt, man jāpateicas manai augstākai priekšniecībai un visa lidojuma sekmētājam kara ministram ģenerālim Baloža kungam. Viņam man arī jāpateicas par lielo morālisko atbalstu, kas man deva spēku pārvarēt visas grūtības, jo katram cilvēkam uznāk vājuma brīži, kad dzīvē viss liekas pelēks, drūms un bez cerībām."

Veiksmīgā avantūra bija izturēta godam, prasot astoņus mēnešus un 26 dienas. Gluži pravietisks ir kopsavilkuma pēdējais teikums: "Pa šo laiku dzīve Latvijā strauji gājusi uz priekšu." Jā, cilvēku likteņus sāka noteikt lielvaras un to radītā psiholoģiskā spriedze. Lai mazu tautu iedzītu kompleksos un pierādītu, ka tai jāstāv pie ķēdes un jāēd no rokas, nepietika ar politiskās iekārtas maiņu, ar divām izsūtīšanām, ar karu, kur brālim jākaro pret brāli… Kaut kur dziļi dvēselē taču var palikt pašapziņa, drosme, spēja patstāvīgi domāt, bet tās ir jāiznīdē par katru cenu. Divu lielvaru ideoloģiskā cīņa Cukuru ar milzu pompu pataisa par lielāko grēcinieku, ļaundari un ebreju šāvēju, mēslainē aizmēžot visus viņa panākumus. 1960. gadā viņu linča tiesā nogalina Izraēlas specdienesta Mossad aģenti. Cukura pirmsnāves kliedziens: "Ļaujiet man runāt!" uz pusgadsimtu paliek nesadzirdēts, līdz 2019. gadā Latvijas Ģenerālprokuratūra atzīst, ka viņam inkriminētajiem noziegumiem nav atrasti pierādījumi. Šķiet, beidzot viņu kā brīvības cīņu dalībnieku varēs pārapbedīt Brāļu kapos, bet nekā. Apsūdzētāji nerimst, tādēļ vienīgais, ko var darīt sevi cienošs cilvēks, ir paļauties pats uz savu kritisko domāšanu. Kā obligātā literatūra tad iesakāmas Antona Kincles Rīgas bendes nāve un Andrieva Ezergaiļa Caur velna zobiem – viena apsūdz, otra aizstāv. Bet kā pirmavots – paša lidotāja rakstītais, kad viņš kā dzīves kārs un neaptraipīts drosminieks dodas iepazīt pasauli. Gambija jau tobrīd ir sasniegta, priekšā jauns izaicinājums – tikt līdz zemei, kur uzlec saule.

Dienām un naktīm

"No sava pirmā tāllidojuma uz Gambiju atgriezos ar visas tautas dāvāto Džipsiju. Jau ceļā pārliecinājos, ka šis modernais angļu motors nav piemērots manai vecajai lidmašīnai C3, tādēļ sāku domāt par jaunu. Tai vajadzēja būt daudz labākai, ātrākai un piemērotākai tāliem lidojumiem.

Lidojumiem – uz kurieni? Man prātā stāvēja pasakainās austrumzemes, svešās, neredzētās tautas. Fantāzija uzbūra brīnumus un mudināja  tos apskatīt – pašam savām acīm. Taisnība parunai, ka visur labi, kur mēs neesam. Bet šī paruna jāpapildina: tikai tik ilgi, kamēr paši tur neesam bijuši. Es to labi zinu. Un tomēr nemiera gars bija apsēdis mani, tas nelaida vairs vaļā: dienām un naktīm vajadzēja domāt par lidošanu."

Cukurs ne tikai domā, bet arī rīkojas. Pusotra gada laikā viņš uzkonstruē un savām rokām izgatavo "sudraba putnu", kam lidojums vienlaikus ir kristības uzreiz gaisā – bez tiesībām kļūdīties. Jau atgriezies viņš secina: "Varu būt lepns, ka mana lidmašīna, būdama tikai pirmtips, nevainojami izturējusi grūtos lidojumus visdažādākos klimatiskos apstākļos, sākot no stindzinošā aukstuma virs sniegotām kalnu virsotnēm, beidzot ar karstuma joslām, kur lidmašīnas korpusam nevarēja piedurties ar kailu roku. Tad nāca joslas, kur gaiss likās piesātināts līdz pēdējai iespējai ar miklumu, nāca tropiskās lietusgāzes. Lidmašīna izkalta, sabrieda, izkalta atkal, un tagad, kad esmu pārlidojis dzimtenē, tai nemaz nav vajadzīgs remonts, tā var lidot bez kādiem labojumiem."

Ceļojuma neprognozējamību garantēja viss – laikapstākļi, gaisa telpas un muitas atļaujas, ierēdņu attieksme, infrastruktūras esamība vai neesamība, potenciāli saķeramās slimības, dažādās valodas, kultūras, mentalitātes, izmaksas –, taču "baidīties no šķēršļiem nav latvieša dabā", teica lidotājs, un pats nodarbojās ar organizēšanu.

"Maršrutu izvēlējos pāri Krievijai uz Mandžūriju un Japānu. Tad atpakaļ pār seno Ķīnu uz Indoķīnu, Siāmu, Indiju, Persiju, Irāku, Sīriju, Palestīnu, Turciju, Bulgāriju, Rumāniju, Dienvidslāviju, Ungāriju, Austriju, Čehoslovākiju, Vāciju, Lietuvu un beidzot uz dzimteni. 

Līdzekļus šim lidojumam cerēju sagādāt no savām korespondencēm Jaunākajās Ziņās, priekšlasījumiem un ceļojumu aprakstu grāmatas izdošanas. Jaunāko Ziņu izdevēji manam projektam piekrita, un es varēju lūgt savai priekšniecībai atļauju šim pārlidojumam. Armijas vadība un kara ministra kungs manu nodomu atbalstīja. No visām valstīm pieprasīja pārlidošanas atļauju.