Šoruden satiekas divas apaļas jubilejas – Rainim 160 un deju skolai Dzirnas 40. Godinot šo notikumu, režisors Intars Rešetins-Pētersons, komponists Valters Pūce un horeogrāfs Agris Daņiļevičs radījuši lieluzvedumu pēc Raiņa romantiskās traģēdijas Indulis un Ārija motīviem. Patriotisko stāstu, kas vēsta par mūsu tautas likteni, saknēm un ir tik ļoti aktuāls arī šodienas ģeopolitiskajā situācijā, izdejos vairāk nekā 600 dažādu paaudžu dejotāju.
Īpaši šim uzvedumam Valters Pūce radījis arī oriģinālmūziku, ko pirmizrādēs Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Xiaomi arēnā plkst. 13 un plkst. 19 atskaņos kamerorķestris Sinfonietta Rīga un jauniešu koris Balsis. Šī būs viņa mūzikas lielformas komponista debija.
Kas motivēja parakstīties uz tik lielu un jaudīgu darbu?
Nezinu, vai es būtu uzreiz piekritis, ja tas nāktu pēkšņi, jo apjoms ir milzīgs. Piedalās ap simt mūziķu – simfoniskais orķestris, koris, mūziķu grupa, un es pats spēlēšu solo. Partitūra ir tik liela, ka to varētu piekarināt logiem kā aizkarus. Man tas ir kaut kas pilnīgi jauns.
Viss sākās pirms četriem gadiem, kad Intars Rešetins grasījās iestudēt Induli un Āriju dramatiskajā teātrī. Toreiz bija doma par kori, bet es rakstīju kā parasti – instrumentiem, grupai. Izrāde tomēr netapa, bet es jau biju kaut ko uzrakstījis. Šodienas mērogos tas šķiet vien melns aiz naga, bet tolaik man likās, ka esmu izdarījis ļoti daudz.
Pagāja daži gadi, un pēkšņi man zvana Rešetins: viss esot transformējies, un tagad būs deju pasākums, kam pieslēdzies Agris Daņiļevičs, to veidojot savas deju skolas Dzirnas 40. jubilejai. Bet joprojām tā būs izrāde ar aktieriem un deju. Agris bija pamanījis, ka Dzirnās dejo Normunda Šnē meitas, un izdomāja pieslēgt arī Normundu ar orķestri Sinfonietta Rīga, lai ir vērienīgi. Ir tāda ideja: vai tas ir OK?
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!