Jūsu lomās atspoguļojas jūsu personīgā dzīve?
Bez šaubām! Kā gan citādi? Tikai personiskais, kas gan vairāk? Es taču to svešo tēlu varu padarīt dzīvu tikai caur savu pieredzi. Man taču nav citas mīlestības, ko ielikt tēlā, kā tikai tā, ko zinu, ko esmu izbaudījusi. Savu sāpi lieku Stellā iekšā, lai lugā uzrakstītais būtu patiess. Tur jau ir tas grūtums, kamēr to lomiņu satamborē. Mana māsa ir masiere, mēs reizēm salīdzinām darbus. Es viņai saku: tu vari domāt kaut ko citu tajā brīdī, kamēr masē, bet es, gatavojot lomu, nekā cita nevaru domāt!
Vai tas nozīmē arī to, ka kādu lomu jūs nevarat spēlēt, jo jūtat, ka tas jums nav iekšā, to neesat pārdzīvojusi?
Tik garā mūžā jau viss ir piedzīvots! Jaunībā, bez šaubām, daudz kas ir uz nojautām spēlēts. Kad biju Norvēģijā, domāju: ak, ja es toreiz, kad Anitru spēlēju, būtu sapratusi, kas ir Norvēģija, kas ir Pēra Ginta takas — tur ir tikai ilgas, tā trauksme prom, nekas cits tur nevar būt!
Jums ir nācies spēlēt arī sievietes, kuru uzskatiem un uzvedībai nepiekrītat. Kā ir ar Stellu Kempbelu?
Stellai es ļoti daudz piekrītu. Vistrakāk bija jaunībā ar Matildi Purva bridējā. Kā es Matildi nīdu! Esmu tikumiska meita, augusi ticīgā ģimenē, tikai dažus kilometrus no Blaumaņa Brakiem, Blaumani mīlēdama… Man bija spilgta iztēle, tāpēc jau mamma teica, ka esmu dzimusi aktrise. Blaumanis raksta, kā Matildei pietvīkst ausu rozā ļipiņas, kad viņa iesēžas Edgaram klēpī, es to iztēlojos un domāju: tādu šausmīgu grēku — izjaukt Kristīnes un Edgara mīlestību! Turklāt tā bija mana mūža pirmā kinoloma. Teicu režisoram Leonīdam Leimanim, ka Matildi nespēlēšu. Bet viņš mani pārliecināja, teica: mīli vairāk nekā Kristīne! Jo Matilde mīl tā, ka viņai nekā nav žēl zaudēt, mīlestība uz Edgaru viņai ir lielāka par visu. Leimanis prata pārliecināt.
Vai nav tāda emocionālā stāvokļa, kad aktieris drīkst atteikties no spēlēšanas?
To var darīt, bet tas tev pēc tam atspēlējas. Ne velti Smiļģa laikā aktierim nevarēja būt cita dzīve un mīlestība kā vien skatuve. Tad bija tā, ka aktrises slepus dzemdēja, un, ja viņš zināja, kura ir stāvoklī, to mocīja un trieca, lika lekt, un viņas krita... Ja tu gribi būt skatuves cilvēks, tavs līdzcilvēks var būt tikai tas, kurš tevi tiešām saprot. Es to zinu, pati esmu divreiz šķīrusies. Jaunībā no otra prasīt, lai viņš saprot, kad tu neesi brīvdienās mājās un kad tevi filmā kāds bučo…Ne velti mans pirmais vīrs virsnieks krūmos ar pistoli greizsirdīgs stāvēja, kad es filmējos Purva bridējā.
Jūsu vīrs nopietni taisījās šaut?
Bez šaubām, viņš mani vairākkārt gribēja nošaut. Tas viss ir piedzīvots un pārdzīvots. Ne velti mēs beigās izšķīrāmies.
Ticība jums ir palīdzējusi izturēt grūtības?
Bez šaubām. Arī savstarpēja mīlestība lielā dzimtā. Un arī studija, kurā ienācām un aizmirsām visu citu pasaulē. Smiļģis mūs ierāva Dailes liesmās. Līdz tam taču es gāju kā traka pa ballēm, nebūtu ticējusi, ka spēšu neiet...
Mamma ļāva pa ballēm iet?
Mamma vienmēr teica: ej, meitiņ, kamēr jauna, dzīve ir tik īsa — mirklīt’s! Ej, dziedi, dejo, priecājies, un, ja krīti, tad krīti zem tāda, kas ir tevis cienīgs! Viņas uzticība palīdzēja man arī noturēties. Izstāstīju viņai visu no pirmās bučas līdz pēdējai, kad šķirāmies ar vīru. Tikai tēvs raudāja un teica: meitiņ, nešķiries! Lāpsta izšķirs, dzīve jādzīvo tāda, kādu Dievs devis, tas ir tavs liktenis.