Ēķis: Mums veicas, ka ukraiņi karo mūsu vietā

  Raudāju un smējos, - tie ir vārdi, kurus Andrejs Ēķis gribētu dzirdēt no ikviena skatītāja, kurš noskatījies viņa producētu filmu. Ēķa un Aigara Graubas tandēma pēdējo veikumu, filmu _Sapņu komanda _publika uzņēma ļoti atzinīgi, un pagājušā gada nogalē abi ķērušies pie nākamās spēlfilmas, kuru jau paredzēts izplatīt pasaulē - teiksmaina varoņstāsta Nameja gredzens uzņemšanas. Arī Ēķa paša dzīvē prieks un bēdas mijušies kā kino, vairāk par kuru viņam patīkot vērot tikai skatītājus zālē. Pēdējā gadā gan daudz laika tiekot pavadīts, lai iegūtu informāciju par Krievijā notiekošo - tur Ēķis nekādu happy end pagaidām nespēj saskatīt.    Fragments no intervijas:    Kura filma šogad varētu saņemt Oskaru? Visticamāk, tā būs vai nu Amerikāņu snaiperis, vai labākās ārzemju filmas kategorijā Andreja Zvjaginceva Leviatāns.Leviatānu jau redzējāt?Jā. Laba, bet mana īpatnība ir tāda, ka nevaru skatīties depresīvas filmas. Mana filmas formula ir tāda: cilvēks nāk uz kino un samaksā piecus eiro; es skatos, kāds viņš iznāks no kinoteātra ārā. Man ir svarīgi, lai viņš no kinoteātra iznāk ar sajūtu, ka ir labi pavadījis šīs divas stundas. Augusts Sukuts ir pateicis, kādam jābūt vislabākajam filmas vērtējumam: lai cilvēks pēc tās saka: "Es smējos un raudāju." Tā ir tā formula.Vai ir kādas labas filmas, kas jums šķiet neciešamas?Tādu ir ārprātīgi daudz. Starp citu, daudzi liekuļo - ierauga brendu un saka: tā ir laba filma, bet paši skatās kaut ko citu. Tā ir mana televīzijas pieredze, es to redzu pēc skatītāju daudzuma. Piemēram, ja tu Kannu filmu laureātu ieliec ēterā, tev skatītāju būs nulle. Šīs filmas ir domātas tiem, kuri skatās, kādi varētu būt kino gājieni nākotnē, tātad kino veidotājiem, producentiem, nevis lielam skatītāju skaitam. Problēma ir tikai tajā faktā, ka vienkāršajam cilvēkam nav izskaidrots, kā uz to skatīties. Man to izstāstīja Kannu festivāla komercdirektors, kad viņam jautāju, kāpēc šīs laureātfilmas televīzijas skatītāji neskatās. Viņš paskaidroja: šīs filmas nav domātas televīzijai, tās ir tiem, kas meklē kaut ko jaunu. Arī jaunie konceptauto nav domāti ikdienas lietošanai.Kādam skatītājam filmas veidojat jūs ar režisoru Aigaru Graubu?Mēs ar Aigaru ražojam filmas cilvēkiem kinoteātrī - lai cilvēki tās divas stundas smietos un raudātu. Tam pašam Kannu festivāla komercdirektoram reiz Itālijā garākā sarunā pie grapas jautāju, kādām filmām ir cerības nokļūt Oskarā. Latvijai vienīgā iespēja ir pretendēt uz nomināciju neangļu valodas filmām. Pārējās nominācijās, kur priekšā ir industrijas haizivis, tikt iekšā nav iespējams. Tāpēc valstij ir jāpiedalās šajā "neangļu" nominācijā. Mēs līdz 2005.gadam nevīžojām to darīt. Šo filmu formula ir vienkārša, viens amerikāņu producents to man definēja šādi: "Mēs šajā nominācijā negribam redzēt amerikāņu stāstus vai to, kā jūs redzat Ameriku, mēs gribam, lai jūs rādāt savu stāstu - kā dzīvo ķīnietis, kā krievs..."Cik bieži jūs tagad skatāties filmas?Tā ir mana slimība. Ja pa dienu kaut ko daudz daru, tad vakarā mājās kino man ir divas stundas svešā pasaulē, tad manis faktiski nav mājās. Un šajās divās stundās man negribas ielaist savās vēnās un smadzenēs drausmīgu pesimismu. Jau tā dzīve ir draņķīga, un tad vēl skatīties, kā viens tur mokās, lai cik mākslinieciski labi viņš mocītos?Vai jūs skatāties katrreiz jaunu filmu, jeb ir filmas, kuras skatāties vēl un vēl? Teikšu no savas televīzijas pieredzes: cilvēks būtībā no televīzijas un filmas negaida neko jaunu, viņš gaida programmējamu emociju, piemēram, "es tagad gribēšu pasmieties". Viņš skatās, kā notiek, nevis - kas notiek. Ieraugot pazīstamu aktieri, viņš it kā ceļo laikā atpakaļ, aizmirstas, un tas iedarbojas kā nervu zāles. Tajā pašā laikā gribas arī ko jaunu. Par sevi varu teikt, ka par vienu trešdaļu meklēju vecās emocijas un divas trešdaļas kaut ko jaunu. Vai jūsu veiksmes stāsts, televīzija, radās jaunā meklējumos? Veiksmes stāsts bija ļoti vienkāršs - tajā laikā cilvēki bija izslāpuši pēc ārzemju kino. Iedomājieties, mēs ielikām Švarcenegera Terminatoru un dabūjām miljonu skatītāju valstī, kur iedzīvotāju tikai divi miljoni! Tā vairs nebūs nekad, jo tad bija tikai daži televīzijas kanāli. Tagad televīzija iet uz tiešajām pārraidēm, live, uz notikumu te un tagad. Piemēram, nupat Amerikā viņu futbola mača pagarinājumu noskatījušies 50 miljoni. Kino ir kaut kas cits, individuāls, intīms pasākums.Bet ietekme televīzijai, šķiet, nemazinās.  Protams, jo cilvēks grib redzēt to, kas notiek "te un tagad". Bet televīzija arī ļoti segmentējas pa nišām.Kā tad Krievijā televīzija varētu apstrādāt tik lielu auditoriju, ja tā tur būtu segmentējusies?  Reiz lasīju par krieviem ļoti interesantu lietu - vai zināt kādu citu nāciju, kas jums nāk klāt un saka: kāpēc jūs mani nemīlat? Acīmredzot tas liecina par viņu lielu mazvērtības kompleksu.Šausmīgu! Tad noskatījos ļoti interesantu pārraidi par ordu - kad tā nāca Krievijā iekšā, kņazi palika pie varas, viņiem tikai bija jāvāc mesli ordai. Taču, vākdami meslus, šie kņazi pārņēma arī ordas kultūru, absolūtu centralizāciju. Krievu činavniekiem tas ir izteikts: ja esi par viņu augstākā amatā, činavnieks būs iztapīgs, bet, tiklīdz tu nebūsi amatā, tā tu būsi svoloč. Uz šo psiholoģiju televīzija ir nospēlējusi: Krievijā cilvēks tiek pazemots visās dzīves jomās, sākot ar namu pārvaldi, bet televīzijā viņš ierauga, ka ienaidnieki ir riņķī apkārt Krievijai un viņš pats ir varens un garīgs. Krievijas televīzijā šis noskaņojums ir uztverts un izmantots tik precīzi, ka Gebelss atpūšas - tik ģeniāli! Starp citu, uz Ukrainu karot jau nebrauc cilvēki, kuriem viss kārtībā. 70 procenti karotāju tur ir tādi, kas tikko izšķīrušies, kam ir kredīts vai kam dzīve kaut kā citādi ir pilnīgā pakaļā. Tās ir paralēles ar Amerikāņu snaiperi. Ticiet man, Krievijas propaganda atrod dzirdīgas ausis tāpēc, ka viņi šīs sajūtas instrumentalizē. Mums veicas, ka ukraiņi karo mūsu vietā. Piecus gadus esmu nomācījies Pēterburgā un bijis arī krievu armijā, tāpēc saku - mums ir veicies, ka tas ventilis ir tur, jo tas varēja būt arī uz mūsu pusi. Tagad mēs skaidri redzam, ka mediju informācija ir ierocis. Ko darīt? Veidot pretsistēmu?Jau vienā no Džeimsiem Bondiem bija tāds misters Kārvers, kurš bija izveidojis globālo mediju impēriju un teica, ka viņa armija ir mediji. Tieši tā, tie ir leģioni. Kad "zaļie cilvēciņi" Krimā kāpa ārā, ukraiņi gāja prom, viņiem varēja būt vislabākā kara tehnika, bet viņi nebija gatavi karot. Tas pats ir ar Latvijas armiju - ja nebūs cilvēku, kuri gatavi nolikt galvu par valsti, nekāda tehnika nepalīdzēs. Kauja notiek galvās.Kas Latvijai būtu jādara ar Krievijas telekanāliem? Nosaukšu trīs punktus, bet vispirms padomājiet par tādu jocīgu lietu: mēs finansējam Kremļa televīziju. Kāpēc? Tāpēc ka tu nevari nopirkt televīziju, paketē neietverot Kremļa kanālus. Tātad, arī tad, ja tu šo Krievijas kanālu varbūt nemaz neskaties, bet, nopirkdams paketi, finansē. Amerikā caur patērētāju biedrību ir panākts, ka kanālu kombināciju vari veidot pats. Mūsu valsts ir tik jauna, ka neesam izpratuši mūsu nacionālās intereses. Viena no šīm nacionālajām interesēm ir savas informatīvās telpas aizsargāšana. Tātad ir jāpanāk, ka tu vari nopirkt tikai tos kanālus, kurus gribi. Otra lieta, kas jāpanāk - lai retranslētos kanālos, kuros nav vietējā satura, nevarētu ielikt reklāmu. Trešais punkts - neticu, ka latvietis var uztaisīt krievu kanālu. Nekad mūžā! Mums nav tādas mentalitātes. Esmu pietiekami ilgi nostrādājis televīzijā un varu apgalvot, ka tādam latviešu taisītam krievu kanālam atvēlēto naudu var pa taisno mest miskastē. Tātad vienīgais, ko mēs šajā sakarā varam darīt, - jāatrod Krievijas opozicionāru kanāli, kuri ražo to, kas mums ir vajadzīgs, un jāiedod viņiem skaļrunis. Jā, ir arī ceturtā lieta. Satiksmes ministrs Anrijs Matīss man stāstīja interesantu lietu: mums pie Krievijas un Baltkrievijas robežas ir savi raidītāji. Krievija var ieraidīt bez maksas savu kanālu Latgales pierobežā. Bet arī mēs, ja gribam, varam savu saturu vai viņu opozicionāru ieraidīt viņu teritorijā!       Cik tālu?Kaut vai 40 kilometrus, lai tie, kas pie robežas dzīvo, kaut ko saprot un vismaz sāk uzdot jautājumus. Tas ir pirmais darbiņš, kas maksā ļoti maz. Labi, pieaugušu cilvēku pārprogrammēt ir gandrīz neiespējami, bet, ja iedosi citu domāšanu bērnam, tas darbosies. Piemēram, ja Snickers gribētu te iekarot tirgu un stāstītu, ka Laima nav laba, viņam nekas nesanāktu, bet, ja viņš aizietu uz bērnudārzu un vienkārši iedotu katram bērnam Snickers, efekts būtu pavisam cits. Visu sarunu ar Andreju Ēķi lasiet žurnāla Sestdiena 23.janvāra numurā!