Taču tagad Niedra atgriežas TV ekrānā — no 20.aprīļa viņš svētdienās vadīs jauno LTV šovu Radīti mūzikai, kurā klasiskās mūzikas solo virtuozi sacentīsies par iespēju uzstāties kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri Dzintaru koncertzāles 2014.gada sezonas atklāšanas koncertā un stipendiju turpmākai muzikālajai izaugsmei. Pareizāko dzīvi Niedra savos ētera prombūtnes gados esot atradis, un tā lieliski saskanot ar viņa atgriešanos ekrānā — nu jau iekšēji līdzsvarotāka un rāmāka vadītāja kapacitātē, lai gan arī savu dīdžeja jaunību Niedra neesot aizmirsis.Fragments no intervijas:**Pirms trim gadiem par tevi rakstīja, ka «Niedra zaudējis interesi par televīziju», bet tagad tomēr esi atgriezies. Tagad atgriežos, es pat teiktu, ne tikai televīzijā, bet vairāk sabiedriskajā televīzijā, jo tieši šeit 1998.gadā sāku ar prognožu spēli Mēbiusa ceļš. Tad nāca Eirovīzijas, mūzikas balvas, Rīgas 800 lielās svinības, citas lietas, pēc tam pārgāju uz komerctelevīziju. Televīzija man kļuva neinteresanta tieši no komerctelevīzijas viedokļa.Kāpēc?Tas ir saistīts ar dziļāku un plašāku pārdomu klāstu. Faktiski tikai šos trīs gadus, kopš 2011.gada 1.janvāra, kad biju prom no televīzijas, varēju distancēties un iegūt objektīvāku un droši vien arī dziļāku skatu uz to, kā un kāpēc notiek procesi. Ar komerctelevīzijām ir tā nelaime, ka tas ir tas pats nežēlīgais korporatīvais kapitālisms. Komerctelevīzijas ir korporācijas. Latvijas gadījumā tas ir ļoti izteikti. Visi bļāva, bļāva par LNT un TV3 apvienošanos, bet tā notika. Korporācija jau neapstāsies, tai svarīgāki ir nevis cilvēki, bet nauda.Naudu jau pelna, ražojot to, ko cilvēki pieprasa.Tā gluži nav. Viens piemērs. Tirgus ir pilns ar mājās ražotiem ļoti garšīgiem pīrādziņiem. Tie ir veselīgi, no tīriem miltiem. Pēkšņi atnāk viens, kas sāk tos pašus pīrādziņus tirgot par divreiz mazāku cenu. Ar laiku godīgie pīrādziņu cepēji vienkārši izmirst, jo nespēj konkurēt ar to, kurš pārdod divreiz lētāk. Un tajā brīdī, kad viņi ir izmiruši un ir palicis tas viens, kurš varēja atļauties kādus gadus strādāt ar zaudējumiem, kamēr iekaro tirgu, viņš sāk nomainīt labas sastāvdaļas pret E vielām, kaut ko pret plastmasu, un beigu beigās sāk tirgot toksiskus sūdus. Ar to viss vēl neaprobežojas, ka viņš tirgo — nē, viņš ar savu tehnoloģiju bāžas virsū un saka, ka tagad visiem jācep tādi pīrādziņi, uzspiež savu pīrādziņu recepti kā vienīgo pareizo. Nebūsim naivi, korporācijas uzpērk lobijus.Kā tevis aprakstītā shēma izpaužas televīzijā?Kā produkta degradācija. Sākumā cilvēkiem tiek piedāvāts kaut kas labs un vajadzīgs, pēc tam latiņa tiek laista arvien zemāk, jo tas ir lētāk.Ar varu jau nevienu pie televizora klāt nesēdina.(Pasmaida.) Cilvēks ir pieradināts. Televīzija jau ir narkotika. Varbūt Latvija ir par mazu labai televīzijai? (Smejas.) Nedomāju vis. Sabiedriskā televīzija pēdējā laikā pierāda to, ka viss kārtībā, var arī bez komercuzstādījuma rūpēties par cilvēkiem. Jebkurā sfērā, vai tā ir ēdināšana vai mediju bizness, var vispirms domāt par cilvēkiem, nevis par to, kā nopelnīt pēc iespējas lielāku naudu.Kad strādāji televīzijā, pats domāji par cilvēkiem vai par naudu?**Nevaru teikt, ka tagad esmu tāds pats, kāds biju pirms trim, pieciem vai desmit gadiem. Esmu pilnīgi cits cilvēks. Tāpēc jau ņēmu trīs gadu pārtraukumu, lai varētu no tā visa distancēties un pirmkārt strādāt ar sevi: kopt, kļūt viedāks, daudz ko saprast, pārveidot sevi un līdz ar to kļūt labāks. Ja kādu meiteni pieķer ar puspornogrāfiskām bildēm internetā un prasa, kāpēc tās bildes tur ir, atbilde parasti skan: «Es biju jauna, un man vajadzēja naudu, piedodiet.»
Es arī biju cits cilvēks. Bet nevaru kautrēties ne par ko no tā, ko esmu darījis komerctelevīzijā, jo desmit gadu laikā, kad sadarbojāmies, mēs pirmkārt rūpējāmies par produkta kvalitāti, cienot skatītāju, nevis par to, kā kaut ko izdarīt lētāk, lai nopelnītu lielāku naudu. Līdz vienā brīdī mums kļuva apgrūtinoša prasība nolaist kvalitātes latiņu. Mēs jau nebijām algoti darbinieki, bijām neatkarīga producentu apvienība Beta fakts, kas gatavoja raidījumus. Mani vienmēr interesējuši, kā es tos saucu, vēsturiski populāri raidījumi, kuros cilvēkiem var interesanti stāstīt par procesiem, kas ir bijuši, lai viņi meklētu kopsakarības. Bet komerctelevīzijai tāds raidījums bija par gudru...
Visu interviju ar Ēriku Niedru lasiet žurnāla Sestdiena 11.aprīļa numurā!
Amara