Aculiecinieku liecības un daža tālaika fotogrāfija rāda, ka vācu armijas ieroču nolikšana Kurzemē notikusi civilizētāk nekā daudzās citās vietās Eiropā. Latvijas Kara muzejā kopš 7.maija ir apskatāma izstāde, oriģinālas fotogrāfijas, kurās redzama vācu karaspēka kapitulācija Kurzemē. Vienā no fotogrāfijām redzams, ka vācu un krievu karavīri stāv kopā un sapīpē. "Grūti spriest, cik šī bilde ir pozēta," saka Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins, kura raksts Kurzeme — katls vai cietoksnis publicēts žurnāla Ilustrētā Pasaules Vēsture maija numurā.
Vēsturnieks uzsver: Kara muzejs ar šo izstādi grib parādīt, kādā ziņā Latvijas teritorijā kara beigas bija unikālas. "Šeit izpalika tas, kas notika, piemēram, Čehoslovākijā, kur sagūstītos igauņu leģionārus vienkārši apšāva grāvmalās. Arī Berlīnē karadarbība no abām pusēm līdz pēdējai minūtei bija ļoti asiņaina. Tikmēr Kurzemē pēc pēdējām lielkaujām aprīļa sākumā bija iestājusies pauze, un kapitulācija notika Otrajam pasaules karam netipiski civilizēti." Dažs labs latviešu leģionārs atmiņās pat raksta, ka trīs dienas dzēruši kandžu kopā ar krievu virsniekiem un viņš kādu rītu pamodies vienā gultā ar Sarkanās armijas virsnieku.
Noklusētās neveiksmes
Vaicāts, vai viņam ir kādi noslēpumi attiecībā uz kara beigu posmu Kurzemē, Valdis Kuzmins saka: jā, viņš gribētu tikt pie padomju dokumentiem, lai redzētu padomju puses plānus. "Padomju puse vienmēr stāsta par to, kas izdevās, bet nekad nestāsta par to, kādi bija plāni." Tomēr viena padomju neizdošanās ir samērā skaidra: pirmajā kauju fāzē par Kurzemi, līdz 1944.gada 25.novembrim, Sarkanā armija gribēja iznīcināt Kurzemes grupējumu, bet nespēja. Baltijas uzbrukuma operācija ir viens no visvairāk noklusētajiem notikumiem Otrajā pasaules karā, saka Kuzmins un atgādina, ka ļoti smagas tanku kaujas notika nelielā frontes sektorā pie Nīkrāces. Padomju 5.gvardes tanku armija tur zaudēja simtiem tanku. Pēc šiem nesekmīgajiem mēģinājumiem tika pieņemts lēmums bloķēt Kurzemes grupējumu, lai bez piegādes tas aizietu bojā.
Tomēr arī bloķēšana no decembra sākuma līdz pat kara beigām nebija sekmīga, jo padomju kara flote nebija spējīga karot ar lielajiem Vācijas kara kuģiem. Tai nebija radaru, kas varētu pretinieka kuģus atklāt naktī, tāpēc, izbraucot no Dancigas, vācu kara kuģis varēja tikt līdz Kurzemei desmit stundās nakts tumšajā laikā, kad padomju zemūdenes to neredz. Nogremdēt izdevās tikai divus procentus no tā cilvēku skaita, kuri tika vesti no Kurzemes uz Vāciju, nogremdētos kuģus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Vēl 9.maijā izbrauca 30 000 cilvēku, kas ir ļoti liels skaitlis. Tajā pašā laikā Kurzemē tika saņemti gūstā 48 vācu ģenerāļi, tātad viņi no saviem karavīriem neaizbēga, lai gan būtu varējuši to darīt.
Kapitulācija
Ja karš Eiropā nebūtu beidzies 8.maijā, Kurzemē tūlīt būtu jāatsākas lielām kaujām. Taču Trešā reiha kapitulācija Reimsā to novērsa. 7.maijā Ļeņingradas frontes virspavēlnieks maršals Leonīds Govorovs aizsūtīja ultimātu armiju grupas Kurzeme komandierim Karlam Hilpertam ar prasību kapitulēt. 8.maija rītā nāca atbilde: kapitulācija tiek pieņemta. Sekoja kapitulācijas parakstīšana Ezerē — tā bija pa ceļam no Kuldīgas, kur atradās vācu bruņoto spēku štābs, uz Lietuvu, kur atradās Ļeņingradas frontes Kurzemes grupas štābs. Saskaņā ar vienošanos par kapitulācijas norisi vācieši ierindā, kolonnā pa četri nolika ieročus un pēc tam savu komandieru vadībā devās uz karagūstekņu filtrācijas nometnēm. Tātad Kurzemē starp vācu un padomju vienībām nereti bija savstarpēja uzticēšanās, un kapitulācija drīzāk atgādināja XIX gadsimta kapitulācijas.
Uzticēšanās iemesls bija mēnesi ilgā operatīvā pauze, kas Kurzemē bija iestājusies pēc intensīvas karadarbības beigām 4.–5.aprīlī. Sarkanā armija tad papildināja munīcijas krājumus, apmācīja rezervistus un gatavojās nākamajai, septītajai lielkaujai, kuras sākums bija paredzēts 10.maijā. Savukārt vāciešiem nebija nekādas intereses uzbrukt ierobežoto munīcijas krājumu dēļ. Šo četru mierīgo nedēļu dēļ karojošo pušu starpā nebija tāda ienaida, kāds veidojas kaujas laikā, kad iet bojā kara biedri un kad pretinieks tiek saņemts gūstā vardarbīgā kontaktā. No vāciešu puses pretimnākšana sarunām bija liela, viņi bija sapratuši, ka uz Vāciju netiks. Savukārt padomju pusei prieks par kara beigām bija lielāks nekā vēlme atriebties tūlīt un tagad.
Trīs himnas
Kara gadus Ezerē puikas acīm vēroja tagad pensionētais hidroinženieris Dr.sc.ing. Jānis Miesnieks (dzimis 1930.gada 26.novembrī; drīz pēc viņa piedzimšanas ģimene no Jaunpiebalgas pārcēlās uz Ezeres pagasta Zaķiem, kur tēvs Artūrs Miesnieks bija Reņģes mežniecības Griezes apgaitas mežsargs). Dienesta māja Zaķi atradās maģistrālā lielceļa Ezere–Nīgrande–Priekule–Liepāja pašā malā. No tās sliekšņa Miesniekam kā likteņa lielfilmas ekrānā bija lemts vērot dramatisma pilnos Otrā pasaules kara norises sižetus Kurzemē. Mācības Ezeres pamatskolā viņš uzsāka 1939.gada 1.septembrī. Saskaņā ar varmācīgi uzspiesto līgumu PSRS militārā bāze tika izvietota arī Ezerē. "Šinī pēdējā brīvvalsts mācību gadā dziedāšanas stundās apguvām nacionālo himnu Dievs, svētī Latviju!, kā arī J.Norviļa un L.Breikša patriotisko dziesmu Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai," atceras Jānis Miesnieks. "Taču jau nākamajā mācību gadā bijām pārtapuši par sociālistiskās satelītvalsts skolēniem ar gluži atšķirīgām ideoloģiskām prioritātēm un attiecīgi apguvām Internacionāli.
Savu trešo mācības gadu 1941.gada septembrī sāku kā jaunās vācu okupētās zemes Ostlandes skolnieks. Dziedāšanas stundās mums mācīja neuzvaramās tūkstošgadīgās Lielvācijas himnu Deutschland, Deuschland, über alles, kā arī nacistu elitei veltīto Horsta Veseļa Die Fahne hoch, die Reihen fest geschlossen. Ezerē kara elpa vairs nebija jūtama, jo fronte atradās tālu austrumos. Reklamētais zibenskarš gan bija nedaudz ieildzis…"
Visu rakstu par kapitulāciju Kurzemē 1945.gada maijā lasiet žurnāla Sestdiena 8.maija numurā!
krievi ir barbari