Ignatjevs: Žurnālists nevar būt "gandrīz godīgs"

"Es gan to saucu par godīgumu," raksturojot savu darba stilu, saka Ignatjevs un stāsta, ka uz studiju nākas aicināt arī cilvēkus, kuru profesionālās darbības dēļ bezmaz vai ienīst, taču žurnālistam viņi jāuzklausa. "Godīgums vienmēr bijis mans ierocis. Nekad dzīvē nemeloju, un tas vienmēr palīdzējis."2011.gada sākumā viņu atlaida no darba TV5. Formālais iemesls – štatu samazināšana, viņa vadītā raidījuma reitings pēdējā pusgada laikā esot samazinājies par divdesmit procentiem. Toreiz televīzijas kanāla direktors Mihails Šeitelmans medijiem stāstīja, ka televīzijā galvenais ir cipars un rezultāts, jo reitingi ir televīzijas nauda. Oļegs gan to skaidro ar savu pret PCTVL un Saskaņu vērsto kritiku. Savai vadībai Oļegs skaidroja, ka viņa mērķis nebija panākt, lai skatītājs nemīl vai ienīst Ušakovu, tikai piedāvāja viedokli, kam skatītājs var piekrist vai nepiekrist. Tajā nedēļas nogalē saņēma īsziņu no priekšniecības, ka uz nedēļu atbrīvots no darba pienākumu pildīšanas, bet vēlāk parakstīja rīkojumu, ka atlaists sakarā ar štatu samazināšanu. "Ar godīgumu ir kā ar grūtniecību," Oļegs joko, "nevar būt mazliet stāvoklī, tāpat kā nevar būt gandrīz godīgs."Ignatjevs kļūst piesardzīgs, runājot par krievu valodā runājošās auditorijas īpatnībām, kas dažreiz gaida, kad saliks punktus uz "i". Oļegs uzskata, ka tas nav viņa uzdevums. Žurnālistam jāpiedāvā to izdarīt skatītājiem, žurnālists var tikai aplūkot konkrēto tēmu no dažādiem aspektiem, bet skatītājam jāsāk domāt pašam. "Pie mums cilvēki nav pieraduši domāt. Mans viedoklis ir tāds, ka tas īpaši attiecas uz krievvalodīgo kopienas pārstāvjiem un tam varētu būt saistība ar nepilsoņu institūtu. Daudzus gadus cilvēki bija izslēgti no politiskās vides. Bija padomju žurnālistika jeb propaganda, pēc tam neatkarība un informācijas vakuums. Un tagad pie analītiskās žurnālistikas nav pieraduši. Ar krievvalodīgo publiku ir arī grūtāk strādāt, jo tā bieži redz tikai divas krāsas - melnu vai baltu."Krievu valodā runājošie cilvēki Oļegam mēdz jautāt, kāpēc viņš nemīl politiķus. Viņš atceras, ka protesta gars viņā mājojis kopš dzimšanas. Ja viņam būtu jādzīvo padomju iekārtā, viņš noteikti būtu disidents un atsauc atmiņā kādu senu notikumu no laika, kad mācījās sagatavošanas klasē. "Mana klases audzinātāja gandrīz sajuka prātā, kad pateicu, ka nemīlu Ļeņinu. Nenormāli kliedza uz mani. Toreiz nevarēju saprast, kāpēc man jāmīl Ļeņins. Tāpēc krieviem atbildu, ka man nav pamata mīlēt politiķus, turklāt man ir vienalga, par ko viņi balso. Balsojiet, bet ar vienu nosacījumu – pasakiet, kāpēc. Un nevis man, bet sev. Nevis par to, ka Vērmaņdārzā notiek kārtējie svētki, ka pagalmā aizlāpītas bedres, kas, protams, arī ir svarīgi. Bet ir darbi, kas politiķiem jādara tāpēc, ka tas vienkārši ir jādara. Un tā ir liela sabiedrības traģēdija, ka veiksmīgi realizētu politiķu darbu tā uztver kā kaut ko īpašu. Konfūcijs teica, ka laba valdība ir tāda, par kuru vispār nav dzirdams, jo tā labi pilda savus pienākumus un tauta pat nedomā, ka tur kāds ko dara." Žurnālistam visu laiku jābūt opozīcijā pret jebkuru varu, nekad nav jāsadarbojas ar to. Tas ir viņa iekšējais uzstādījums un žurnālistikas profesijas pamats – šaubīties, pārbaudīt un kritizēt.Visu rakstu par Oļegu Ignatjevu lasiet žurnāla Sestdiena 28.novembra numurā!