Viens no ievērojamākajiem jaunāko laiku Francijas politiķiem Žaks Širaks šīs valsts prezidenta godā bija no 1995. līdz pat 2017. gadam, bet jau pirms tam ilgstoši ieņēma gan Parīzes mēra posteni (no 1977. līdz 1995. gadam), gan divas reizes arī valsts premjerministra krēslu (no 1974. līdz 1976. un no 1986. līdz 1988. gadam), labu laiku apvienojot abus šos amatus. Vairāk par 40 gadiem Francijas politiskās varas virsotnēs pavadījušais Širaks savas otrās prezidentūras beigās nevarēja lepoties ar iedzīvotāju atbalstu, taču pēc aiziešanas no politikas pakāpeniski atguva popularitāti valsts iedzīvotāju vidū un mūža nogalē aizvien biežāk tika dēvēts par pēdējo diženo Francijas prezidentu.
Iesākumā bija komunisti
Lai arī nākamais politiķis Žaks Renē Širaks nāca pasaulē 1932. gada 29. novembrī Parīzē, viņa saknes meklējamas vēsturiskajā Limuzēnas reģionā Francijas vidienē, kas ir daļa no Oksitānijas – Francijas dienvidiem. Arī uzvārdam Širaks ir oksitāņu, nevis franču izcelsme, bet tālāki nākamā Francijas prezidenta senči bija vienkārši Limuzēnas zemnieki. Un jāatzīst – ja oksitāņu izcelsme kā nebūt ietekmēja Širaka politisko karjeru, tad tikai pozitīvā nozīmē, jo Francijas dienvidos, kur vairākumam iedzīvotāju ir oksitāņu izcelsme un kur mīt ap diviem miljoniem cilvēku, kuri ikdienā runā oksitāņu valodā jeb langedokā, šis vēsturiskais fakts nodrošināja Širakam papildu atbalstu vēlēšanās. Pats Širaks oksitāņu valodu gan nepārvaldīja, tomēr ir saglabājušies kadri, kuros viņš redzams kādā priekšvēlēšanu mītiņā, sakot ievadvārdus langedokā, bet pēc tam pārejot uz franču valodu.
Širaka tēvs Abels Fransuā bija vispirms veiksmīgs bankas ierēdnis, bet vēlāk ieņēma augstus amatus aviācijas nozarē un spēja parūpēties par to, lai viņa vienīgā atvase iegūtu lielisku izglītību. (Nākamajam politiķim bija arī vecākā māsa Žaklīna, taču viņa mira jau agrā bērnībā, vēl pirms brāļa nākšanas pasaulē.) Sākotnējo izglītību Širaks ieguva prestižajā privātskolā Cours Hattemer, par kuras autoritāti liecina, piemēram, fakts, ka tur mācījies pašreizējais Francijas Rotšildu atzara galva Eduards de Rotšilds, bet iepriekš arī pasaulslavenais franču filosofs Žans Pols Sartrs.
Tālāk sekoja divas ne mazāk prestižas koledžas, tomēr pēc bakalaura grāda iegūšanas jaunais un daudzsološais Žaks Širaks pēkšņi izlēma dažus mēnešus pastrādāt uz kuģa, kas pārvadāja ogles, un pieslējās komunistiem. Širaks iestājās Francijas Komunistiskajā partijā, piedalījās tās sanāksmēs, izplatīja partijas laikrakstu L’Humanite utt. Pārāk ilgi viņa aizraušanās ar komunisma idejām gan neturpinājās – Širaks pameta partijas rindas, par daudz labākām un pareizākām atzīstot ģenerāļa Šarla de Golla sludinātās idejas un īstenoto kursu. De Golls tolaik nāca klajā ar aicinājumu talantīgiem jauniem frančiem veltīt sevi valsts darbam, un Širaks vārda tiešā nozīmē atsaucās šim aicinājumam, atgriežoties pie studijām. Viņš vienu pēc otras absolvēja divas prestižākās valsts augstākās mācību iestādes – Parīzes Politikas zinātnes institūtu un Francijas Nacionālās administrācijas skolu –, tam pa vidu vēl paspējot noklausīties kursus arī Hārvarda Universitātē ASV. Pirms braukšanas uz Ameriku Širakam gan radās problēmas ar vīzu – viņa izbijušās aizraušanās ar komunismu dēļ. Šo jautājumu gan izdevās sekmīgi atrisināt, taču komunisma traips Širaka biogrāfijā ar to nebija iztīrīts – pēc studiju beigām tas draudēja kavēt viņa brīvprātīgo pievienošanos arī franču armijai Alžīrijā. Tomēr problēmas risināšanai viņš izmantoja savus personiskos sakarus un vairāk nekā gadu pavadīja virsnieka statusā Francijas armijā Alžīrijā.
1959. gadā Širaks atgriezās dzimtenē, kur viņu jau gaidīja augsta ranga ierēdņa amats Auditoru tiesā, kā arī spožas tālākās karjeras perspektīvas, tomēr jau pavisam drīz jaunais aktīvists nonāca pie secinājuma, ka politika ir ievērojami saistošāka nodarbe, oficiāli pievienojās "gollistiem" un sāka veidot savu politisko karjeru.
No Pompipidū līdz Parīzes mēram
Par pirmo nākamā Francijas prezidenta vēlēto amatu 1962. gadā kļuva municipālā padomnieka (pašvaldības deputāta) krēsls Limuzēnas reģiona Sentfereolas komūnā.
No tās nāca arī viņa vecāki, tur dzīvoja daudzi Širaka radinieki, un līdz ar to ievēlēšana nesagādāja viņam nekādas problēmas. Turklāt vēl pirms tam Širaks bija ļoti aktīvi iesaistījies gollistu kustībā, kā arī spējis piesaistīt tā brīža premjerministra un vēlākā prezidenta Žorža Pompidū uzmanību. Jau tajā pašā 1962. gadā Pompidū iecēla Širaku par sava personiskā biroja vadītāju, kur viņu sāka dēvēt par Buldozeru (Le Bulldozer) gluži vai satriecošās Širaka prasmes dēļ – viņš spēja īstenot sava patrona uzdevumus, neraugoties ne uz kādiem šķēršļiem. Tieši ar šo iesauku viņš strauji ienāca Francijas politikā un iemantoja plašu popularitāti.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 4.-10.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Dostojevskis>Tavsvārds
Tavs vārds