Inga Gaile ir kļuvusi par, iespējams, galveno Latvijas feministi. Kaņepes Kultūras centrā viņa regulāri pulcina citas feministes un feministus uz sieviešu stāvizrādēm – lai pasmietos par dažādiem dzimumu lomu stereotipiem. Pēdējā laikā tam pateicīgas tēmas piedāvā arī Latvijas politiķi, un jāpiebilst – feminisms jau sen vairs nenozīmē vien iestāšanos par sieviešu un vīriešu līdzvērtību, bet gan brīvību būt un brīvību izvēlēties. Diskutējot par šiem jautājumiem, Ingai ironijas netrūkst. Tāpat kā sievišķības. Gaisīgi svārki, smaržas un matu cirtas. Lūpu krāsa līdzi, un pirms fotografēšanās tā noteikti jāizmanto.
Nesen apgāds Dienas grāmata sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts izdevis arī Ingas Gailes romānu Stikli, tas ir stāsts par Magdalēnu, kas ulmaņlaiku Latvijā ārstējas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, bet mūsdienās, visticamāk, būtu rakstniece uz brīvām kājām. Ingai šķiet, ka, ja viņa būtu dzīvojusi tajā laika posmā, pati būtu ievietota psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Romāns tapis, kad jaunākā meita vēl bijusi pavisam maza. Inga nopirkusi milzīgu sētiņu bērnam un centusies katru dienu atrast četras stundas rakstīšanai. Viņa ir arī režisējusi izrādi par sievietes lomu Trauki, bet tagad varētu veidot izrādes tikai tad, ja visi dalībnieki nāktu uz mēģinājumiem blakus mazās meitas sētiņai. "Zini, es baigi kruti jutos ar to, ka varu parakstīt!" stāsta Inga, un viņai šķiet, ka tieši visas šīs rūpes, kas ir neizbēgamas ar diviem maziem bērniem, liek mobilizēties. "Es vairs neprokrastinēju, jo nevaru to atļauties!" viņa saka.
Elīna Kolāte. Deputāts Imants Parādnieks konkrēti pasaka, ko darīt sievietēm ar savu ķermeni, bet – ko darīt vīriešiem? Tas noteikti rada ļoti lielu apjukumu.
Inga Gaile. Ļoti lielu.
E. K. Man galvā ir jau tāds likumprojekts, ka vajadzētu noteikt vīriešu funkcijas – nest naudu un sargāt māju. Mans ierosinājums, ka ir jānosaka ienākumu līmenis uz vienu ģimenes locekli, kas vīrietim jānodrošina. Ja nav – cietumiņš.
I. G. Tas ir diezgan hard. Es biju domājusi, ka varētu ierobežot to seksuālo aktivitāti. Viņi nedrīkst, piemēram, onanēt. Tas ir pilnīgi skaidrs. Jo vērtīgais materiāls iet bojā.
E. K. Kā to kontrolēt?
I. G. Jā, tas ir svarīgs jautājums. Vajadzīga komisija. Elektriskā strāva vai čipi. Gan jau būs cilvēki, kas būs tik baudkāri un izvirtuši, ka ļaus, lai soda, un tik un tā to darīs.
Protams, Parādnieka kungs droši vien domā, ka sieviete orgasmu piedzīvo tikai tad, ja paliek stāvoklī, vai vispār tas nav svarīgi. Priekš kam? Bet arī sievietei ir raksturīgs uzbudinājums, seksuālas vēlmes, kas nav ar prātu kontrolējamas. Ja Parādnieka kungs vēlas parādīt, ka sievietēm jāsavaldās un jāspēj kontrolēt šo savu būtību, tad jau vīrieši arī var to kontrolēt.
Šī jau ir intervija? Es vienmēr uztraucos par bērniem. Vecākajai meitai Alisei ir astoņi gadi. Nesen nofotografējos kopā ar grāmatu I love dick (Es mīlu locekli – angļu val.), kas taču varētu būt tas mans steitments. It kā es varētu nošeirot, bet – nē, nevaru. Jo tad es sāku domāt – kāds no viņas klases ieraudzīs, pasmiesies...
Sarmīte Kolāte. Vecākā meita jau iet skolā?
I. G. Jā, un arī krāsojas.
E. K. Džeks ir?
I. G. Nē. Man nebija džeka līdz 21 gadam.
S. K. Varbūt tāpēc tu esi feministe?
I. G. Manā biogrāfijā ir ļoti daudz faktu, par ko varētu teikt, ka tāpēc esmu feministe. Man ir pat ļoti saprātīgas draudzenes, paziņas, kas ļoti baidās no tā vārda. Viņas taisnojas: "Nē, mana izrāde nav feministiska!" Man atkal šķiet, ka ir, bet nu OK.
Kāda teātra direktore mani mierināja: "Es jau nedomāju, ka tu esi feministe!" Un tad es atbildēju: "Nē, es esmu!" Un viņa mani tā kā mēģināja mierināt!
S. K. Tad feminisms ir tā kā slimība?
I. G. Jā, tas ir kaut kas tāds, no kā būtu jākaunas, jo tad acīmredzot notiks kaut kas slikts. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas tajā domā ļoti biedē.
S. K. Kas ir tas biedējošais? Man liekas, man arī agrāk bija kaut kādas šāda veida bailes.
I. G. Jā, man arī bija, un es arī par to esmu daudz domājusi. Kas ir biedējoši? Biedējoši ir tas, ka tiek radīts priekšstats, ko dara, piemēram, Asociācija Ģimene, ka, ja tu esi feministe, tu esi vai nu lezbiete, vai nu ļoti agresīva un noteikti neesi sievišķīga. Tu noteikti esi tāda, kas vīrieti grib pakļaut, fiziski iespaidot, kaut ko nogriezt. Šis priekšstats ir ļoti spēcīgs. Kurš tad tāds grib būt? Cilvēki baidās būt ļauni. Cilvēki pārsvarā grib būt labi.
Otra lieta – mums visām, arī manām draudzenēm un paziņām, tikšķ bioloģiskais pulkstenis. Nav laika gaidīt, kad visi sapratīs, ka patiesībā feminisms ir par dzimumlīdztiesību un par cilvēku līdztiesību, un par to, ka var par savām vajadzībām runāt atklāti. Nav laika gaidīt, kad iestāsies tā dzimumlīdztiesība, jo ir, piemēram, 39 gadi un nav bērnu. Un, ja tie man pieejamie partneri domās, ka es esmu feministe, tas samazinās manas izredzes šajā "tirgū". Es šīs bailes patiešām saprotu, jo tā taču ir tava vienīgā dzīve. Ir stereotipi, kādai tai ir jābūt, lai skaitītos laimīga. Tas, ka bieži vien tāpēc tiek zaudēta brīvība, tas gan arī ir fakts. Dažreiz bailes nepiedzīvot romantisku mīlestību, nepiedzīvot to, par ko vecāki stāstījuši vai par ko esi grāmatās lasījis, ir lielākas nekā vēlme dzīvot savu dzīvi un būt brīvam. Galu galā džekiem jau arī nav viegli. Vai tad viņiem tiešām patīk šī nostādne, ka viņus ar dažādiem manipulatīviem līdzekļiem grib dabūt un savākt, lai būtu drošība? Protams, visi tie sūdi atkāpjas, ja ir mīlestība. Tas visu var mainīt! Arī sievietei, kura, vienkārši uzkrāsojoties un uztaisot ķermeni, ir dabūjusi bagātu vīru vai, izejot kursus, kā dabūt bagātu vīru, ir dabūjusi bagātu vīru, protams – tur var notikt mīlestība, un tad tas ir attaisnojams.
E. K. Ir tādi kursi, ja?
S. K. Ir pat tādu grāmatu gana daudz, visādas Sievietes, kuras skrien ar vilkiem.
I. G. Es gan to grāmatu par vilkiem neesmu lasījusi, taču tā vēl nav tik traka. Tur ir par sievišķo spēku, seksuālo enerģiju. Bet, piemēram, Latvietes karmā ir šis variants – tu it kā vari būt sievišķīga, bet tev ir jānēsā tikai svārki. Vai – jūs tur varat iet paburties pie ezera, bet, ja tu gribi iet darbā divus mēnešus pēc bērna piedzimšanas, jo tādi ir apstākļi, tas nav labi. Un vienmēr ir padomi, kā neievainot viņa pašapziņu. Visu laiku domā par viņa pašapziņu. Nevis par savu, bet viņa pašapziņu un to, kā viņu pasargāt no sava brīnišķīguma.
E. K. Tad sanāk tā, ka vīrietis tiek uzskatīts par tādu mīksto, ko ir ļoti viegli ievainot, uzkrāsojot lūpas?
I. G. Jā, tikai – nevis uzkrāsojot lūpas, bet tad, ja tu strādā vai ja neuzkrāso lūpas. Un vēl tas, ka ir jāizliekas vājai. Jo citādi viņš nevar būt vīrietis. Tas ir kaut kāds… Primāri mēs tomēr katrs esam cilvēki!
E. K. Nereti draugu kompānijā neviens negrib uzņemties iniciatīvu: "Kur ejam?" – "Ai, nezinu." Viss tādā pašplūsmā, un tad es uzņemos iniciatīvu un saku – ejam tur! Šī iemesla dēļ mani uzskata par tādu mazo hitleru. Bet es esmu pamanījusi, ka, ja vīrieši izrāda iniciatīvu, tas ir OK. Kaut kā dīvaini.
S. K. Tas nav no tās sērijas, kad sievietes pie vieniem un tiem pašiem apstākļiem ir maukas, bet vīrieši – donžuāni?
I. G. Jā, lūk, tevi nosauc lielākā pagājušā gadsimta masu slepkavas vārdā, bet vīrietis tajā pašā laikā būtu "iniciatīvas bagāts".
S. K. Aptaujas liecina, ka sievietes parasti grib divus vai trīs bērnus. Rodas jautājums – kāpēc nav, kur ir problēma? Sievietes norāda nevis uz pabalstiem, bet piemērota partnera trūkumu. Tad, lūk, nevis uz pabalstiem jālūkojas – un Latvijā tā sistēma, salīdzinot ar pārējo Eiropu, ir pat ļoti atbalstoša –, bet jāpalīdz atrast partneri! Kur vispār atrast partneri?
I. G. Tad mēs nonākam pie jautājuma, kāpēc varai ir vajadzīgs, lai pilsoņi atražotos un būtu tās laulības, un var aizrunāties arī līdz tam, vai valsts kā struktūra nav novecojusi. Atražošanās taču nav dzīves galvenais uzdevums. Cilvēka dzīves galvenais uzdevums ir mīlestība un mīlošas attiecības ar līdzcilvēkiem un pašam ar sevi. Mēs neko nezinām par to, kāds ir Dieva nolūks, mērķis un mums izvēlētais liktenis. Acīmredzot mans liktenis ir, ka man būs divi bērni. Bet citam cilvēkam tā ir pavisam cita veida sūtība un veids, kā viņam piepildīt mīlestību un būt. Valsts vara nedrīkst tur iejaukties.
Kad taisīju izrādi Trauki, es atradu pētījumu par tautas ataudzi. Tur tika secināts, ka dzimstība tiešām uzlabojas, ja sabiedrībā tiek veicināta dzimumu līdztiesība un tiek domāts par sieviešu nodarbinātību. Jo loģiski, ka sievietes nebaidās dzemdēt, ja nav baiļu, ka divus mēnešus pēc bērna piedzimšanas vīrietis aizies vai ka viņa zaudēs darbu, kas patīk. Pētījumā gan tika minēts, ka droši vien Latvijā būtu piemērotāki citi modeļi – labākajā gadījumā pabalstu palielināšana. Sliktākajā – šitāda smadzeņu skalošana, kas notiek. Es nesmēķēju, un man liekas, ka tad, kad gaida bērnu, nevajag smēķēt. Man arī šķiet, ka aborts ir ļoti traģiska izvēle, bet tajā pašā laikā tas pilnīgi nav tas, ar ko jānodarbojas demogrāfijas komisijai. Ja mums ir nodegusi māja, vai mēs krāsojam sētu?
S. K. Tad feminisms patiesībā veicinātu demogrāfiju?
I. G. Jā. Arī labākas seksuālās attiecības pāru starpā. Protams, ir jārunā arī par bērnu tiesībām, bet ir vajadzīga līdzvērtīga sadale sadzīvē, rūpēs par bērnu. Tad, kad bērns ir maziņš, ir labi, ka viņš ēd mammas pienu, un tad vienmēr ir šīs iebildes: "Tur tikai māte var!" Iespējams. Bērns ēd mammas pienu, un mamma turklāt ir tikko dzemdējusi. Nu, lūk, viņa ir jau paņēmusi tos savus 50 procentus. Vīrietim vajadzētu paņemt otrus 50 procentus. Iespējams, viņš pelna naudu tajā laikā. Labi, bet viņam ir jārūpējas arī par bērnu. Tajā laikā, kad bērns un māte vēl ir viens, viņam ir jārūpējas par bērna māti. Pēc tam kad bērns jau sāk atdalīties no mātes, abiem līdzvērtīgi ir jārūpējas par bērniem.
Protams, tas ir ideāls, uz ko būtu jāiet, bet realitātē ir jārunā par savām vajadzībām. Jāmācās sarunāties. Gan vīrietim, gan sievietei var būt labs darbs. Situācijas ir dažādas. Arī sievietēm ir jārunā par savām vajadzībām. Nevis tā, ka tad, kad viņa pasaka par savām vajadzībām, vīrietis aiziet piedzeras vai aiziet atrod citu. Vai, ja vīrietis runā par savām vajadzībām, sieviete paziņo, ka viņa ir frigida.
Visu Sarmītes Kolātes un Elīnas Kolātes interviju ar Ingu Gaili lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
lalapeja
vēl
Margarēta