Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Pēc skaistuma uz Salaspils Nacionālo botānisko dārzu

Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors botāniķis Andrejs Svilāns par mūžīgo pavasari un to, kāpēc bērnus nevajag spiest uz ravēšanu. 

Tuvākā mēneša laikā tā ziedēs pirmo un vienīgo reizi mūžā, vērsdams mūsu uzmanību uz krietna zobena lielumā izspraukušos agaves ziedpumpuru Salaspils Nacionālā botāniskā dārza oranžērijā, paskaidro dārza direktors Andrejs Svilāns un sola, ka ziedkopa būšot vismaz četrus metrus augsta. Svilāns stāsta: "Ziedēs pirmo reizi mūžā, bet dārzā šī agave aug kopš 1984. gada." Tātad te tā ir senāka par pašu Svilānu, kurš Salaspils dārzā sāka strādāt 1991. gadā un jau desmit gadus ir tā direktors. Lai kāds būtu laiks laukā un lai cik lēni nāktu pavasaris, vismaz oranžērijā pavasaris un ziedēšana ir vienmēr – kā paradīzē. Apmeklētāji to zina, tāpēc Salaspils dārzs ir iecienīts kā brīvdienu pastaigu vieta arī ziemās, kādas nu mums tās pēdējā laikā ir. Pats paradīzes direktors SestDienai laipni izrāda, kurš stūris paredzēts sievasmātēm, kurš kontrabandistiem un no kura koka nevajadzētu baudīt.

Vai ārpus oranžērijas Salaspils botāniskajā dārzā pavasaris jau ir sācies?

Pēdējās nedēļās ziema un pavasaris mainījās vietām ik pa 12 stundām, bet erantes jau zied pilnā sparā, liels, smuks klājiens. Pavasaris nekur nepaliks.

Vai mājās tev arī ir kāds augs?

Laiku pa laikam kāds parādās – nagi jau niez, un mūžīgi kaut kas nopērkas vai kāds spraudenītis no kaut kurienes atvedas, kāda sēkla ienākas. Bet parasti tas aizceļo vai nu uz maniem laukiem, vai uz botāniskā dārza kolekcijām.

Tavi lauki ir tie paši, kur uzaugi, – pie Varakļāniem?

Jā. Bērnībā nezināju, kas ir bērnudārzs, jo visu bērnību pavadīju Latvijas lielākajos mūžamežos – Lubāna ezera dienvidu daļas purvos un džungļos. Rītos pazudu no mājas, lai vakarā atgrieztos un dabūtu brāzienu par to, ka biju pazudis.

Kāpēc par tavu profesionālo interešu objektu kļuva augi, nevis dzīvnieki?

Grūti pateikt. Mani interesē arī dzīvnieki, esmu viens no Latvijas Malakologu biedrības dibinātājiem – tā kā no gliemežiem arī kaut ko sajēdzu, tiku paaicināts uz biedrības dibināšanas sapulci.

Vai Salaspils dārzā esi pamanījis apsteidzošo atspoguļošanu, proti, vai dārza augi tev dod ziņu, kāds būs pavasaris, vasara, rudens, ziema?

Nē. Ar to gan īpaši neesmu nodarbojies. Varbūt būtu vērts tam pievērsties, bet mans viedoklis ir tāds, ka mēs atmosfēru esam tā pietaisījuši, ka dabas likumsakarības vairs nestrādā. 

Klimats jau vienmēr mainās. Arī tad, kad cilvēka iedarbības nebija nekādas, uz Zemes ir notikušas dramatiskas pārmaiņas. Vai tu tici tam, ka globālo sasilšanu izraisa cilvēka darbība?

Patiesība, kā vienmēr, ir kaut kur pa vidu. Ir pētījumi, ka vulkāni atmosfērā izmet daudz vairāk piesārņojuma nekā cilvēks. Ticu, ka globālās klimata pārmaiņas lielā mērā norit dabīgi. Atcerēsimies to, ka tikai nieka 12 tūkstošus gadu atpakaļ virs šīs vietas, Salaspils botāniskā dārza oranžērijas, kurā mēs pašlaik sēžam, bija trīs kilometrus bieza ledus kārta! 12 tūkstoši gadu ģeoloģiskajos procesos ir viens mirklis. Atcerēsimies tā sauktos mazos leduslaikmetus Eiropā, piemēram, ap XV gadsimtu. Holandiešu vecmeistaru gleznās ir aizsaluši kanāli un slidotāji.

Latvijā XIX gadsimts arī bija auksts – ja kāda mežacūka no Lietuvas puses ieklīda, par to rakstīja avīzēs kā par lielu notikumu. Vai savas dzīves laikā esi ievērojis kādas pārmaiņas klimatā?

Esmu ievērojis to, ka pēc 1991. gada, kad atnācu strādāt uz Salaspils botānisko dārzu, dendrārijā dažu sugu koki, neraugoties uz to, ka pa ziemu tie vienmēr tika "iesaiņoti", katru gadu regulāri apsala vai nu līdz pusei, vai līdz zemei un mēs zāģējām nosalušos zarus, bet pēdējos gados šīs sugas ir sākušas uzvesties apbrīnojami labi. Ja tā ir noticis piecus gadus, tas, protams, vēl nenozīmē, ka koks nevar nosalt līdz zemei sestajā gadā.

Kas mūsdienās, kad iespējas aizkļūt uz jebkuru pasaules malu ir daudz lielākas nekā senāk, ir botāniskais dārzs? Pagājušu laiku relikts vai aktuāls iestādījums?

Laikā no XX gadsimta otrā ceturkšņa līdz mūsdienām botāniskie dārzi ir metuši pamatīgu kūleni. Vecie, klasiskie botāniskie dārzi radās un veidojās kā eksotisku smuku puķīšu, ēdamu puķīšu un ārstniecisku puķīšu ievešanas, parādīšanas un izplatīšanas vieta. Paralēli šim uzdevumam tie kalpoja arī zinātniskas sistemātikas darbam. Kūleņa rezultātā botāniskie dārzi pārvērtušies par vietām, kuras pirmām kārtām ir atbildīgas par tās teritorijas augu valsts genofonda saglabāšanu, kuru tie pārstāv. Tātad Latvijas Nacionālā botāniskā dārza pirmais uzdevums ir Latvijas augu valsts genofonda saglabāšana.

Protams, paliek arī vides izglītības funkcija, tāda kā nacionālās bibliotēkas funkcija – piemēram, mums šeit ir arī nacionālā gerberu kolekcija, nacionālā krizantēmu kolekcija, kaut kas no Latvijas nacionālās selekcijas ciklamenām un citām kultūrām. Tāpat kā bibliotēkās stāv veci folianti, arī šīs nacionālās kolekcijas ir mūsu selekcijas vēstures noteikts laikposms. Par mūsu gerberām man ir nācies dzirdēt gana daudz kritikas: "Kam šitādas gerberas, tagad taču gerberas ir divreiz lielākas, divreiz resnākiem kātiem! Šitās jāmet laukā un jāsaliek tās, kas tagad ir, lai cilvēki redz!" Jā, mums ienākas arī pa kādai jaunai šķirnei, lai parādītu, kā ir notikusi selekcijas vēsture, bet par vecajām Latvijas selekcijas šķirnēm saku: ja mums bibliotēkas plauktā stāvēs Glika Bībele un arī kāds no Bībeles jaunākajiem izdevumiem, vai tāpēc Glika Bībeli vedīsim uz papīra dzirnavām pārstrādāt makulatūrā?

Otra lieta – Latvijas retās un apdraudētās augu sugas, par kurām esam atbildīgi. Līdz 2020. gadam 70 procentiem Latvijas augu sugu būtu jābūt uzturētām ex situ – ārpus dabīgajām atradnēm. Tā ir botāniskā dārza mūsdienu būtība.

Kā Salaspils botāniskais dārzs sadala funkcijas ar Latvijas Universitātes (LU) Botānisko dārzu?

Sāksim ar izmēriem – LU dārzam ir kādi 14 hektāri, mums – 129 hektāri. Universitātes Botāniskais dārzs galvenokārt ir domāts studentu apmācībai. Bet, pat ja mēs pieņemtu, ka abos dārzos ir ļoti līdzīgas kolekcijas, pašreizējā pasaules botānisko dārzu stratēģija augu valsts ģenētiskās daudzveidības saglabāšanā paredz, ka genofonda kolekcijas ir jādublē vēl kādās trīs vietās. Tātad Latvijā vajadzētu vēl kādus divus līdz četrus botāniskos dārzus, lielākus vai mazākus, un visiem darba pietiktu. Kāpēc botāniskie dārzi būtu vajadzīgi trīs vietās vismaz? Mūs katru gadu pārsteidz jaunas slimības, kuras konstatē augu aizsardzības dienests. Dažādu slimību un kaitēkļu ievazāšanas varbūtība ir tik liela, ka kolekcijas turēšana tikai vienā vietā ir ļoti neapdomīgs un nedrošs variants.

Bet trīs dārzi jau Latvijā ir – Rīgā, Salaspilī un vēl Kalsnavas arborētums.

Derētu arī kāda teritorija Kurzemes ziemeļrietumos un dienvidrietumos, tās ir pietiekami unikālas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. Derētu teritorija Dienvidlatgalē vai Sēlijā, tur ir vislielākā pozitīvo temperatūru summa, raugoties gada griezumā. Tur var novērot fenomenālas lietas, piemēram, ražojošus grieķu valriekstus. Varbūt arī pie Valmieras Augstskolas ir vērts padomāt par botānisko dārzu.

Šopavasar aprīlī aprit gads, kopš apmeklētājiem ir atvērta šī vieta, kurā mēs runājam, – Salaspils botāniskā dārza oranžērija. Ko šis gads ir parādījis?

Ļoti daudz. Paspodrinot mundiera pogas, jāatklāj, ka šobrīd šī ir tehniski modernākā oranžērija Baltijas valstīs. Otrkārt, beidzot kādi 20–30 dārzā augošie augi šajā oranžērijā ir uzziedējuši pirmoreiz mūžā, dažs labs 20, 30 vai pat 40 gadu vecumā. Tas nozīmē, ka šie augi pirmoreiz ir nonākuši labos apstākļos – lai gan arī stresa faktors var izraisīt pastiprinātu ziedēšanu: 1998.–1999. gadā, kad Raiņa bulvārī sāka izmantot smalku sniega kausēšanas metodi, tai bulvāra liepu rindai, kas bija gar asfaltu un visvairāk dabūjusi modernos sāls šķīdumus, bija tikai pārdesmit lapu kokā, toties tas bija pilns ziedu.

Šīs oranžērijas 3200 kvadrātmetru platībā ir līdz trim tūkstošiem augu taksonu. Ziedēšanas sezona te ir visu laiku. Turklāt oranžērija ir sevi attaisnojusi arī kā mākslas telpa. 23. aprīlī, uz pirmo šāgada gadatirgu, te balsis iemēģinās atjaunotais Salaspils koris.

Latvieši savus dārzus kopj joprojām?

Šī sērga ir neiznīdējama. Kad sākās krīze, redzējām tādu fenomenu, ka apmeklētāju skaits gadatirgos pieauga. Es to skaidroju tā: kamēr tu ar visām četrām esi iekšā puķu dobē, tu nedomā par to, cik tev ir štruntīgi. Dārzkopība ir vislabākais psihoterapeitiskais pretkrīzes līdzeklis.

Salaspils botāniskajam dārzam esot sakars arī ar kontrabandu.

Jā, tas aplūkojams vienā oranžērijas stūrī. Saskaņā ar Vašingtonas konvenciju par reto un apdraudēto sugu transportēšanu pāri robežām, ja kaut kas nonāk Latvijā un muita to atrod, mums tas ir jāpieņem un jāglabā. Bet daudz šādas kontrabandas nav, tikai daži gadījumi gadā. Tās visas ir bijušas orhidejas, par laimi, pavairotas kultūrā, kuras mūsu ceļotāji savas nezināšanas pēc ir nopirkuši un pārveduši pāri robežai. Ir bijuši gadījumi, ka izsniedzam tās viņiem atpakaļ, bet no soda naudas tas viņus, protams, neglābj. Ja tu ved orhidejas pāri robežai, tev ir jābūt sertifikātam, ka šis augs ir pirkts un pavairots kultūrā, nevis iegūts savvaļā.

Kā augu dabā var iznīcināt?

Augi taču ir dzīvelīgi. Gārsa tiešām tāda ir, bet dažas orhideju sugas nebūt ne. Cits piemērs – tepat Kurzemes piekrastē aug sarkanā cefalantēra, kuru nevienam nav izdevies īsti pavairot pat kultūrā. Dažam augam pat īsti nevari saprast, kāpēc tas vienā kāpā aug, citur ne.

Gārsu var iznīdēt?

Vienīgais īsti drošais līdzeklis ir kodolsprādziens. Ja ar gārsu ir fundamentāli aizaudzēts dārzs, tad – četras miglošanas, bet tik un tā tur kaut kas pēc tam līdīs ārā.

Savas meitas bērnībā dzini dobēs ravēt nezāles?

Ar piespiešanu nekas labs nevar iznākt. Redzu, kas ir noticis ar daža laba selekcionāra mantojumu, kura bērni ir bijuši spiesti vergot dobēs. Ar meitām man šajā ziņā bija čomiskas attiecības.

Tavas meitas ir saistītas ar botāniku?

Manas meitas pašlaik diemžēl dzīvojas pa Vāciju. Ceru, kāda arī atgriezīsies Latvijā. Interese par augiem viņām ir novērota.


Visu Egīla Zirņa sarunu ar Andreju Svilānu lasiet šīsnedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Spēka dziesma

Vasaras ar laivošanu un Jāņu nakts tradīcijām, bet arī Centrāltirgus, ogošana un tas, kā skan latviešu valoda. ASV dzimušajam, vēlāk Singapūrā izaugušajam un dažādās vietās pasaulē pabijušajam ...

Izlauzties un izaugt

Latvijā man patīk viss, no cilvēkos ieaudzinātajām vērtībām līdz tādām vietām kā Centrāltirgus, un es ceru, ka tās kļūs par manām mājām, saka komponists Džeikins Edvards Pusons (41). Dzimis ASV, uza...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata