Mācītājs Mažis: Latvietība un kristietība ir ļoti veselīgi harmonizējamas

Tur viss notika vai nu latīņu, vai vācu valodā, un baznīca vienkāršajam latvietim bija kungu baznīca. Diemžēl. Vai šodien kaut kas ir mainījies? (Domā.) Šodien mēs joprojām dzīvojam padomju mantojumā, un tikai pēc gadiem simts varēsim saprast, ko šie padomju gadi izdarīja ar cilvēku domāšanu. Arī ar viņu attiecībām ar Dievu un attiecībām ar kristietību. Par to saplūšanu - man jau šķiet, ka tādu īstu dievturu Latvijā ir ļoti maz. Tādi, kas to uzskata par reliģiju. Un es neteiktu, ka mana latvietība konfliktē ar kristietību. Tādā ziņā, ka es nevarētu Jāņu vārdu paņemt mutē (smejas). Vai ka es dedzinātu tautasdziesmas, jo tajās ir arī buramvārdi.Jūs nededzināt?Nē, es nededzinu! Man šķiet, ka latvietība un kristietība ir ļoti veselīgi harmonizējamas. Tev nav jājūtas vainīgam par to, ka tu esi latvietis un tavi senči vienkārši novēroja, kas notiek dabā,un centās dzīvot pēc dabas cikla. Bet vispār ar kristietību Latvijā mēs tuvojamies tam, kas notiek Rietumeiropā, kur kristietība lēnām zaudē savu ietekmi.Tiešām zaudē?Jā, zaudē.Vai kristietība šodien ir meinstrīms?Tajās kustībās, kurās kristietība ir gatava iziet no tradicionālisma un izmantot ļoti modernus veidus, kā sludināt Kristus vēsti.Bet sabiedrībā?(Domā.) Ja par meinstrīmu uzskata Ziemassvētku dievkalpojumu, tad varbūt. Bet, ja par meinstrīmu uzskata to, ka cilvēks nekaunas no savas kristīgās pārliecības, ne tikai apliecinot to vārdiski, bet arī izdzīvojot, tad tā statistika ir ar mīnusa zīmi. Lielākā problēma cilvēkiem ir tajā, kā savienot to, kas rakstīt Bībelē, ar to, ko viņi dara ikdienā. Pietiekami daudziem baznīcas apmeklējums ir palīdzības sauciens, kad viss ir sagājis greizi, vai arī viņi dzīvo no svētdienas uz svētdienu. Kā svētdiena beidzas, tā skapītis tiek aiztaisīts. Nevar teikt, ka tas tevi neietekmē, bet nevar arī teikt, ka šādi tu kristietību izdzīvo līdz galam. Kad esi viens pats, darbā, kad kolēģi blakus gvelž kādas jēlības vai kad aizej uz tusiņu. Šobrīd, ja cilvēks aizraujas ar austrumu reliģijām, tad tas skaitās brends. Par to var runāt ļoti atklāti. Bet, tikko tu sāc runāt par savu kristīgo ticību, bieži ir attieksme - tu te nesāc propagandēt. Vai, jūsuprāt, tādas pasaulīgas lietas kā dozēti pusjēli joki un normēta iedzeršana tusiņā, izslēdz iespēju cilvēkam būt kristietim?Nē, tas neizslēdz! Bet! Cilvēks, kurš gribēs meklēt attaisnojumu, lai neticētu, tām lietām pieķersies. Viņš teiks - ja tu esi kristietis, kāpēc tad dzer šņabi un kāpēc lamājies? Patiesībā kristietis ir līdzīgs jebkuram citam cilvēkam. Bet kristietim būtu jāapzinās, ko grēks ar viņu izdara, un, Dievu lūdzot, ar to jācīnās. Un tas ir uz visu mūžu. Un tad dažreiz izskatās, ka labs humānists ir foršāks par kristieti, kurš visu laiku cīnās ar grēku.Nav taču tādas vienotas kristiešu masas un katrs kristietis ir citāds.Protams. Bet! Katrai kopienai, kurā tu atrodies, ir rakstīti un nerakstīti noteikumi. Ar to ir jārēķinās. Jūsu draudze ir sava veida sabiedrības mikrospogulis. Jūs uzklausāt problēmas un redzat, kas ļaudīm svarīgs.Kas cilvēkus nomāc visvairāk? Problēmas ir tādas pašas kā visiem, es neatdalītu kristiešu problēmas no nekristiešu problēmām. Cilvēkus ļoti satrauc attiecības ar bērniem, arī eksistenciāli jautājumi un jautājumi par darbu. Arī kristiešu vidū ir cilvēki, kuriem ilgstoši ir problēmas atrast darbu, un tas atstāj ļoti depresīvu iespaidu. Tāpat arī attiecību jautājumi - kristiešiem ir problēmas laulībā. Un kristiešiem tāpat ir problēmas ar atkarībām: pornogrāfiju, smēķēšanu un alkoholu. Bet esmu pārliecināts, ka, ja sirdsapziņa nav pārāk sabojāta, tad Dievs katram pašam ļoti labi iedod indikatorus, Dievs katrā no mums ir ielicis morālos likumus. Tos, protams, var izkropļot, jo kādu var audzināt par zagli un iemācīt zagt. Un sirdsapziņu ir iespējams nodušīt un apslāpēt. Diemžēl sirdsapziņai, tāpat kā telefonam, var uzgriezt klusuma režīmu. Vai sirdsapziņa ir no Dieva?Jā, protams. Dievs mūs ir radījis. Vai jums kā mācītājam ir bijušas eksistenciālas pārdomas vai šaubas par savu ticību?Tā, ka sāku šaubīties par to, vai Dievs ir vai nav? (Iesmejas un sāk domāt.) Dažreiz ir grūti, kad redzi, ka pasaulē ir tik daudz ciešanu... Un ir situācijas, kad tu lūdz, lai Dievs dziedē kādu cilvēku - vienalga, ar ārstu palīdzību vai pa taisno. Bet Dieva līnija ir savādāka, un cilvēks aiziet... (domā) Vai zīdainis nomirst mātes miesās... (domā). Tās ir lietas, kas tev uzdzen šaubas, tu domā: Dievs, tu taču varēji to izdarīt, Tu taču neesi tik aizņemts... Es neesmu viedokļa piekritējs, ka Dievs ir tik ļoti aizņemts ar lielām lietām, ka viņam nav laika vienam zīdainim Latvijā. Bet tad atkal es saprotu, ka ciešanas ir tāds noslēpums, kuru līdz galam neviens nekad neizpratīs, - kāpēc tās vispār ir un kāpēc cilvēki cieš? Mācītājam ļoti bieži ir jābūt blakus ciešanās. Viena no skarbākajām manām pieredzēm bija, kad izvadīju jaunu sievieti, kurai Anglijā bija uzbraukusi smagā mašīna un kura uz vietas bija beigta. Kad kapličā pabeidzu savu runu, pie manis pienāca viņas mamma, apkampa mani un skaļā balsī jautāja: mācītāj, kāpēc Dievs to pieļāva, kāpēc tas notika? (Domā.) Tādos brīžos tu vari vienkārši stāvēt ar to cilvēku blakus un kopā raudāt. Jo tev nav atbildes. Tādās reizēs sevi mierinu - es neesmu Dieva advokāts, Dievs mani nav iecēlis par savu advokātu. Dievs tiks galā ar šīm lietām. Bet vai jums kādreiz ir gribējies būt Dieva advokātam?Droši vien esmu mēģinājis tāds būt. Vienlaikus vienmēr esmu centies izslēgt tiesāšanas režīmu. Es netiesāju cilvēkus. Vienlaikus te ir arī cits moments - ja esi ļoti jūtīgs pēc dabas, un es tāds esmu, tad sevi ir ļoti jāsaudzē, lai nepārdegtu. Tu vari tajā ciešanu dziļumā iebrist tik tālu, ka vari noslīkt pats. Tev ir kādā brīdī jāsaka Lielajam Bosam - ņem tās lietas nost no manis, es vairs nevaru panest. Mācītājs nav supercilvēks. Jūs pats minējāt austrumu reliģijas un to, ka kristietība sāk zaudēt savu ietekmi. Vai nav tā, ka tas noticis arī tādēļ, ka austrumu mācības nāk ar stilīgiem sludinātājiem, kuri saka - tu vari būt tu pats, tu vari būt stilīgs? Savukārt kristietībā pārsvarā ar cilvēkiem runā vecmodīgi mācītāji un tādi kā jūs, kuriem acīmredzami ir sekss ar dzīvi, ir liels retums. Vai problēma nav tajā, ka kristietība negrib mainīties un iet līdzi laikam?Protams, kristietībai ir jāmainās, un baznīca vienmēr ir jāreformē. Savukārt mācība ir pamatota un stabila, tajā, es domāju, izmaiņas nevajag. Runājot par mācītājiem - kas vienu atgrūž, tas otru pievelk. Tāpēc ir ļoti dažādi mācītāji. Bet stilīgu mācītāju vājais punkts ir tas, ka cilvēki viņiem pieķeras tiktāl, ka, ja nedod Dievs, ar viņiem kaut kas notiek, tad ir baigais aplauziens. Ir bijuši ļoti mūsdienīgi mācītāji, kas sev pavilkuši līdzi ļoti daudzus cilvēkus. Un, kad viņi paši savā dzīvē ir krituši un klupuši, sašķobās visa draudze. Ir jāpaiet desmit gadiem, lai kaut kas tur atkal nostabilizētos...Tad jūs nepiekrītat, ka kristietībai šobrīd trūkst stilīguma?Es domāju, ka tā ir viena no problēmām. Un otra - mēs joprojām baidāmies iziet uz āru. Mums liekas, ka cilvēki ir jādabū iekšā baznīcās. Taču Kristus nekur nav neteicis - būvējiet baznīcas un piepildiet tās! Problēma ir tā, ka bieži vien cilvēks, kas ienāk baznīcā, vairs nesaprot baznīcas valodu. Un, pat ja izejam ārā, mēs cilvēku it kā uzrunājam, bet, tad ievedam un sākam uzspiest savu subkultūru... 5.jūnijā būs Baznīcu nakts un pēc idejas visām baznīcām vajadzētu būt atvērtām. Taču atvērtas būs tikai 140... Tas nozīmē, ka ir baznīcas, kuras nemaz negrib vērties vaļā, kuras saka - lieciet mūs mierā, mēs negribam, lai cilvēki te ienāk Baznīcu naktī. Tiešām ir tādas baznīcas, kuras to negrib?Jā, ir baznīcas, kuras to negrib. Kuras saka - lai cilvēki nāk svētdienā. Lai viņi nāk, lai viņi mūs uzmeklē, mēs neiesim viņus meklēt! Un tad es domāju par Kristu, kurš teica - esmu nācis meklēt un glābt pazudušos. Es domāju par Kristu, kurš saka - man vēl ir tur jāaiziet un kāds jāizglābj. Būtībā Kristus Jeruzalemes templī uzturas tikai savas dzīves pēdējā nedēļā un lielajos svētkos. Visu pārējo laiku viņš ir cilvēkos. Tāpēc es teiktu, ka viena no nelaimēm, kas ar draudzēm var notikt, ir attieksme - ja jūs gribat, tad nāciet un dariet tā, kā darām mēs. Bet mēs paši nepakustināsim ne pirkstu, lai jūs uzrunātu. Lai gan, ja godīgi, tādu draudžu vairs nav tik daudz.Jums ir dota iespēja piedalīties dvēseļu dziedināšanas procesā savā draudzē. Ja jums būtu iespēja dziedināt visas sabiedrības dvēseles, kas būtu tās galvenās problēmas, kurām jūs ķertos klāt?Problēma numur viens ir cilvēka dabiskā vēlme būt mīlētam. Ļaudīm pietrūkst mīlestības. Un otra lieta ir vientulība. Kas, protams, izriet no pirmās. Jo, ja tu esi mīlēts, tad tev ir kāds cilvēks blakus. Bet ļoti bieži cilvēks paliek viens pats ar savām problēmām, viņš ir ļoti skaļš sabiedrībā, bet aiziet mājās un gaudo. Mēs esam individuālistiska sabiedrība, kas sevi dažreiz pozicionē ar kādu kopību. Tā ir latviešu viensētas mentalitāte. Bet tam arī ir savi iemesli - tas ir jautājums par to, cik daudz tu spēj uzticēties cilvēkiem. Mums pagātnē bijusi vēsturiska pieredze - esam mēģinājuši uzticēties, bet šī uzticēšanās ir izmantota pret mums. Vienalga, vai tie bijuši vācieši vai krievi. Cilvēki cerēja, ka atnākuši labie laiki, bet tie neatnāca. Piesardzība bieži vien nokauj attiecības. Jo tu gluži vienkārši kļūsti pārāk piesardzīgs, tu sāc uz visu skatīties ar aizdomām. Un rezultātā neizbaudi attiecību skaistumu, to, ka neviens no tevis neko neprasa un kādam kopā ar tevi ir vienkārši forši.