Mākslinieks Celms: Vai latviešiem apnicis dzīvot?

Fragments no intervijas:

Vai jums nav apnicis pozēt pie paša radītā uzraksta RĪGA, kas nu jau kļuvis par sava veida zīmolu?

Ir apnicis.

Šķiet, šis uzraksta iekārtojums radīts mūžībai...

Katram tā mūžības sapratne ir citāda, piemēram, Ļeņins noslēdza miera līgumu ar Latviju uz mūžīgiem laikiem, kas ilga divdesmit gadus...

Iespējams, arī arhaiskās zīmes un formas vairs neiedarbojas uz mūsdienu cilvēku...

Jūsu jautājums ietver noteiktu situācijas konstatējumu, bezkaislīgi raugoties, jūs fiksējat, ka daudzu cilvēku apziņā neatspoguļojas pārlaicīgais. Viņi redz tikai ikdienišķo, jo šajā līmenī var novalkāties mūžīgās vērtības. Gaisma mums apnikusi. Saule arī. Tā var apnikt arī dzīvība. Tas vedina domāt, ka latviešiem apnicis dzīvot.

Jūs novērojat šādas tendences?

Mēs esam kļuvuši garīgi kūtri, vairs neskatāmies uz savu tradicionālo kultūru. Dziesmu svētki, tautastērpi, rakstu zīmes un dainas mums nenozīmē garīgas vērtības, jo tagad tautastērps ir domāts tikai valkāšanai, mūzika — izklaidei, dziesmas laika kavēklim, zīmes vai ornaments tikai rotāšanai, Dieva vārds - snobismam. Cilvēks it kā pievēršas kādai reliģijai, bet pēc būtības šajā ceļā nav nekā patiesa, un tas neved pretī identitātei.

Kā vārdā mums būtu jāatturas pret ārzemju kārdinājumiem, ja strausa ola ir iespaidīgāka par vistas dējumu un pāva aste košāka par jebkuru cīruļa spalviņu? Lielveikali ir pilni ar lētām un izskatīgām importa precēm...

Te varētu būt daudzlīmeņu atbilde. Zemapziņā pavīd: kāpēc būt latvietim, mīlēt savu māti un tēvu, kāpēc mīlēt dzimteni? Te tu nevari dzīvot kā bagātnieks, tāpēc daudzi izvēlas vispār nepiedalīties un dezertēt. Patiesībā runa ir par garīgu izvēli. Ja viss tiek reducēts līdz ķermeniskai izdzīvošanai, man ir grūti diskutēt, jo visizdevīgāk ir visu pārdot un, kā teica Ēriks Stendzenieks, nodzēst lidostā gaismu. Tādējādi latvieši beigtu savu tūkstošgadīgo pastāvēšanu, jo, lūk, uznākuši «grūti laiki». Mūsu senči gan tā nedomāja. Ja mūsos ir garīgais nervs un dvēseles tieksmes, šādu scenāriju neredzu, bet atkritēji vienmēr būs.

Maslova piramīdā nekas nevar rasties bez elementāru fizioloģisko vajadzību apmierinājuma...

Mēs pārspīlējam. Kāda gan Latvijā ir grūta dzīve?! Muļķības. Tā ir šizofrēniska tieksme šausmināties.

Jūs gribat noliegt, ka Latvijā ir izplatīta nabadzība?

Vispirms ir gara nabadzība un mazdūšība, tām seko materiāls trūkums. Jā, ir nabadzība, bet kad tā nav bijusi?!

Mana vecmāmiņa vienmēr slavēja tā dēvētos Ulmaņlaikus.

Mēs mitoloģizējam gan pagātni, gan šodienas grūtības. Tagad ir reti lielas iespējas rīkoties pašiem savā labā, vairāk nekā jebkad agrāk, bet ir jāaudzina mūsu vadoņi, tautas gudrās galvas. Esam iedomājušies, ka nāks gatavi "saulveži" un visu atrisinās, bet tā nenotiks. Jārada priekšnoteikumi.

Visu interviju ar Valdi Celmu lasiet žurnāla Sestdiena 31.jūlija numurā!