Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +4 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Neviens cits to nevarētu nodziedāt

Ar savu vareno balsi Niks Matvejevs (1958–2014) sajūsmināja klausītājus grupas Sīpoli koncertos, rokoperā Lāčplēsis, operā Parīzes Dievmātes katedrāle, arī daudzos citos muzikālos projektos. Viņa mūžs aprāvās pašā spēku pilnbriedā.

«Mums ir paveicies, ka esam trāpījušies Nika ērā — pareizajā laikā, lai to varētu izbaudīt. Nikam bija tāda balss, kāda Latvijā parādās varbūt reizi simts gados. Kaut vai tīri tehniski — viņam bija diapazons gandrīz četras oktāvas. Tas ir kaut kas neticams, tā vienkārši nemēdz būt! Un plaušas viņam bija tādas, ka varēja dragāt minūti bez elpas ievilkšanas,» par Nika fenomenālajām balss spējām izsakās komponists Valts Pūce. Abu sadarbība sākās grupā Marana ar programmu Kāds mani sauc, bet aiziešanas dienā Nikam bija paredzēts spēlēt Lauvas lomu mūziklā Burvis no Oza zemes. «Niks bija pašā pilnbriedā. Un še tev! Otru tik vitālu cilvēku vēl vajadzētu pameklēt. Tikai 56 gadi — vēl vismaz piecpadsmit gadus viņam vajadzēja dziedāt un dziedāt, un dziedāt. Un stāstīt stāstus. Viņš varēja stāstīt no rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Visi pārējie varēja klusēt, mierīgi klausīties un iebaudīt dzērienu,» atceras Pūce.

Katram latvietim Niks paliks atmiņā kā spilgts Dīteriha lomas atveidotājs Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes Atmodas laika rokoperā Lāčplēsis, kuras nesenajā atkārtotajā iestudējumā viņš bija jauno dziedātāju vokālais pedagogs. Bet visilgākais Nika radošās darbības periods saistās ar Sīpoliem, kur viņš bija solists un arī lielisks basģitārists. Sīpolu vadītājs Mārtiņš Brauns pat pēc trīsdesmit piecu gadu laikā izcīnītajām kopīgajām uzvarām nebeidz apjūsmot Nika vareno un neaizvietojamo rīkli. «Elpa viņam kā peldētājam, fizkultūras institūta beidzējam, ir zvērīga! Kad no Amerikas atbrauca melnādainās dziedātājas, viņas brīnījās par Niku, bučoja viņu un teica, ka tik garu elpu dziedātājam nekad nav sastapušas,» stāsta Brauns.

«Viņa fiziskie dotumi, kas no dabas, plus vēl darbs klāt un briedums — ap piecdesmit gadiem viņam, man liekas, kā vokālistam nebija neiespējamu lietu. Diafragma bija tāda, ka varēja orķestri pārdziedāt. Reiz, kad Operā nojuka mikrofoni, viņš pēdējo Kvazimodo āriju (no Zigmara Liepiņa operas Parīzes Dievmātes katedrāle — aut.) nodziedāja pāri visam tik un tā,» atceras Nika sieva Ilona Matvejeva.

«Par saviem radošajiem plāniem Niks neskrēja ar karogiem pa priekšu. Dalījās, bet ir tādas lietas, kurām jānobriest, pirms tās izstāsti. Kad paskatos uz tiem nošu krāvumiem un diskiem, melodijas iedziedātas diktofonos — visur, kur vien varēja, viņš dziedāja iekšā. Ja uznāca meldiņi, Niks varēja jebkurā diennakts laikā piecelties, aiziet un iedungot. Tie krājumi ir milzīgs mantojums, ar ko vēl jātiek galā,» stāsta Ilona. Nikam bija ārkārtīgi laba saskaņa ar bērniem. Viņš vienmēr teicis sievai, ka bērniem mūzika jāraksta vēl godīgāk nekā pieaugušajiem, jo viņi ir tie, kas falšumu pazīst uzreiz. «Tieši viņa bērnu dziesmās izpaudās tā dziļi sirsnīgā un labā lāča daba — tās ir aizrautīgu melodiju pilnas.»

Cilvēku rindas, kas 6.maijā bija atnākuši atvadīties no Nika Matvejeva, nebeidza plūst, korim Kamēr... un Raimonda Ozola vijolei atskaņojot Mārtiņa Brauna dziesmas, kas nu zaudējušas savu vienu vienīgo balsi. Igo nodzied Kvazimodo āriju no Zigmara Liepiņa Parīzes Dievmātes katedrāles. Zane Gudrā — Veltījumu: «Visas lietas, kas ir skaistas, man ar tevi saistās…» Tikai ceremonijas beigās, ierakstā skanot Dvēselītei Nika izpildījumā, kontrasts starp to un visu iepriekš dzirdēto ir tik sāpīgs, ka asaras novaldīt kļūst neiespējami. Pie pēdējiem vārdiem «Dvēselīte purvus brien» šķirsts, ieskanoties motoram, aizved Niku no mums prom uz visiem laikiem. Paliek tikai atmiņas un ieraksti. Nebūt ne tik daudz, cik vajadzētu. Jāgaida, kad līdz šim slēptie arhīvi atvērsies — esot saglabājies Nika sacerētās, 1988.gadā Liepājas dzintarā triumfējušās svītas Indriķa latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām ieraksts, arī Sīpolu nesenā koncerta video no Dzintaru koncertzāles. Vai kaut kur parādīsies video fiksētie Brauna un Nika divatā izpildītie klavierblūzi, kas bija katra šī žanra koncerta saldais ēdiens Bilžu festivālos? Un kāpēc vispār šajā materiālajā pasaulē valda tāda netaisnība, ka Nikam bez dziedāšanas bija jādara arī citas lietas? Bieži vien cilvēki atjēdzas, kad jau ir par vēlu. Mārtiņš Brauns secina: «Niks ir aizgājis karaliskā nāvē, viegli aizmiegot, bet to baigo zaudējumu izjūtam mēs, pārējie, ar to kļūstot sprīdi tuvāki cits citam.»

Rakstu par Niku Matvejevu lasiet žurnāla Sestdiena 9.maija numurā!

Top komentāri

Nodziedāt noteikti nevarētu.
N
Toties noteikti varētu nobļaut un nobaurot.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata