Aurēlija, no latīniskā aurum, nozīmē zelts. Meitene arī neslēpj, cik ļoti viņai patīk zeltainas nokrāsas — gan dabā, gan mākslā, piemēram, zeltaini mirdzoša noskaņa filmās. «Zelts ir mana krāsa. Simboliski: tā zeltainā sajūta, pēcgarša. Saule.» Aurēlija dzimusi 1997.gada 2.novembrī Rīgā; viņa ir trīspadsmit gadu jaunāka par savu brāli Vestardu Šimku (28), kuram jau ir spoža un vērienīga starptautiskā pianista karjera. Klavierspēli viņa sākusi apgūt četru gadu vecumā, koncertos uzstājas kopš septiņu gadu vecuma. Deviņu gadu vecumā Aurēlija ieguva 1.vietu Latvijas mūzikas skolu nacionālajā jauno pianistu konkursā. Ja sākumā Aurēliju ievēroja pazīstamā uzvārda dēļ, tad šobrīd nav šaubu, ka viņa pati ir spilgts talants Latvijas klasiskās mūzikas pasaulē.
Dažkārt dzirdēts viedoklis, ka Aurēlija netiktu tā izcelta, ja viņa nebūtu Vestarda Šimkus māsa un neietu jau labi iemītās pēdās. Tāpēc arī uzstāšanās Latvijā Aurēlijai esot daudz lielāks izaicinājums. «Šeit mani pazīst kā Vestarda māsu un salīdzina. Bet mums katram ir savs ceļš, un es necenšos kopēt Vestardu.» Kāda cienījama mūziķe, kura vēlējās palikt anonīma, atgādināja Vestarda apgalvoto, ka Aurēlija esot daudz spožāka par viņu attiecīgajā vecumā, taču, viņasprāt, «tā runāt likusi tikai brāļa mīlestība». Pats Vestards tam kategoriski nepiekrīt. «Tā runā tikai skauģi, kuriem šķiet, ka Aurēlija izbrauc ar uzvārdu. Lai kāds no viņiem labāk paklausās koncertu un tad izdara secinājumus. Mums ir viena skola, taču vienus un tos pašus skaņdarbus spēlējam ļoti atšķirīgi. Tas attiecas uz klavieru skanējumu, izteiksmi un fantāzijas ainavu. Aurēlijai piemīt kaut kas sievišķīgāks, izsmalcināti elegants. Uzrunājošs un aizkustinošs skanējums.»
Citas padsmitnieces, Aurēlijas vienaudzes, lako nagus, pošas uz diskotēku, ķircina puišus, ar sajūsmu klausās iemīļotus popmūzikas elkus un varbūt pa kluso iet aiz skolas stūra uzpīpēt, bet Aurēlija pārsteidz ar pieauguša cilvēka nopietnību un nosvērtību. Ar domāšanas un interešu dziļumu. Ar dzīvesgudrību, mērķtiecību un darba bites pacietību, kas vērsta dziļumā, mūzikas mīlestībā un izpratnē, nevis spožā, ātrā un egocentriskā skrējienā pa karjeras un popularitātes kāpnēm. Ir pilnīgi skaidrs, ka kārdināt Aurēliju ar vieglu popularitāti, piemēram, piedalīšanos TV šovos, būtu velti. Aurēlija ir koncentrējusies uz būtību. Uz mūzikas pasauli. Tā ir viņas izvēle un viņas dzīve. «Mana pasaule veidojās caur mūziku. Katru dienu spēlēt neskaitāmas stundas — tas ir interesanti un aizraujoši. Tik interesanti, ka negribas neko citu meklēt dzīvē,» saka Aurēlija. «Ko nozīmē — būt slavenai? Tas nav mans pašmērķis. Galvenais ir strādāt ar sevi, lai sasniegtu pilnību. Lai man būtu koncerti, kam gatavoties. Man ir svarīgi, lai manos koncertos cilvēki gūtu lielu garīgu, emocionālu piepildījumu, oāzi no ikdienas steigas. Lai mūzika viņus atbrīvotu no ikdienas pasaules un ļautu pievērsties dievišķajai pasaulei!»