Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Miers iedzīts strupceļā

Kolumbijas iedzīvotāji noraidīja valdības un nemiernieku grupējuma FARC parakstīto miera līgumu, bet Valsts prezidents Huans Manvels Santoss par to tomēr apbalvots ar Nobela Miera prēmiju. Dienvidamerikas valstij tagad priekšā smags darbs, lai uz visiem laikiem izbeigtu vairāk nekā pusgadsimtu ilgušo asiņaino pilsoņkaru.

Kad Norvēģijas Nobela komiteja 7. oktobrī paziņoja, ka šī gada Nobela Miera prēmija piešķirta Kolumbijas prezidentam Huanam Manvelam Santosam par viņa "apņēmīgajiem centieniem izbeigt valstī vairāk nekā 50 gadu ilgušo pilsoņu karu", daudzi bija neizpratnē. Pamatoti, jo pirms piecām dienām Kolumbijas iedzīvotāji referendumā bija noraidījuši Santosa un kreiso partizānu grupējuma Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki (FARC) septembrī parakstīto miera līgumu, kam vajadzēja izbeigt vienu no pasaulē ilgākajiem militārajiem konfliktiem. Iespējams, nozīmīgā apbalvojuma piešķīrēji, pieņemot lēmumu, bija pārliecināti, ka kolumbieši 2. oktobrī notikušajā balsojumā apstiprinās vienošanos, kas paredzēja valdības piekāpšanos vairākām diskutablām FARC prasībām. Savā paziņojumā Nobela komiteja neslēpa bažas, ka pēc referenduma miera process var apstāties un pilsoņkarš var uzliesmot no jauna. Tomēr komiteja uzsvēra – tas obligāti nenozīmē arī miera centienu beigas, jo Kolumbijas iedzīvotāji, kuri neatbalstīja vienošanos, balsoja pret atsevišķiem tās punktiem, nevis pret mieru vispār. Pats prēmijas laureāts Santoss un FARC vadība ir apņēmušies rast izeju no strupceļa, lai gan tas noteikti nebūs viegls uzdevums.

Prezidents Santoss un FARC līderis Timoleons Himeness, kuru dēvē par Timošenko, klātesot ANO ģenerālsekretāram un ASV valsts sekretāram, vēsturisko vienošanos parakstīja 26. septembrī, pieliekot punktu 2012. gadā sāktajām miera sarunām. To iniciators bija Santoss, kurš no 2006. līdz 2009. gadam, pildot aizsardzības ministra pienākumus, valdības spēkiem bija devis pavēles veikt vienus no iznīcinošākajiem triecieniem FARC pozīcijām visa vairāk nekā 50 gadu ilgā konflikta laikā. Neitrālā teritorijā – Kubas galvaspilsētā Havanā – notikušās sarunas bija sarežģītas, jo abām pusēm nācās iziet uz smagiem kompromisiem. Sevišķi piekāpīga bija Kolumbijas valdība, kas piekrita grupējuma prasībām nodrošināt bijušo kaujinieku iekļaušanos politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.

Lai miera līgumam būtu lielāks spēks, to nolēma nodot apstiprināšanai tautas nobalsošanā, kas notika 2. oktobrī. Sabiedriskās domas aptaujas pirms referenduma liecināja, ka vairākums kolumbiešu atbalstīs valdības un FARC vienošanos. Tomēr balsojuma, kurā piedalījās tikai aptuveni 38 procenti no 47 miljonus iedzīvotāju lielās valsts balsstiesīgajiem, rezultāti šokēja daudzus. No 13 miljoniem kolumbiešu, kas atdeva savu balsi, 50,2 procenti noraidīja vienošanos, savukārt 49,8 procenti to atbalstīja. Abas nometnes šķīra aptuveni 54 tūkstoši balsu. Tas uzskatāmi apliecināja Kolumbijas sabiedrības milzīgo sašķeltību šajā jautājumā, jo pilsoņkarš ir iecirtis dziļas un neizdzēšamas rētas tās apziņā.

Konflikta saknes

Karadarbība starp Kolumbijas valdību un kreisajiem partizāniem izcēlās pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū, tomēr konflikta saknes stiepjas daudz senākā pagātnē. Lai arī Kolumbija ir vecākā demokrātija Latīņamerikā, tā pēc neatkarības pasludināšanas 1810. gadā nekad nav bijusi vienota valsts. Jau kopš pirmsākumiem tur ir bijusi ļoti segregāta sabiedrība, kuras mazākumu veido bagātas un politiski ietekmīgas spāņu pēcteču ģimenes, bet vairākumu – nabadzībā dzīvojošie kolumbieši, daudzi no tiem – jauktas rases. Tas lielā mērā veicinājis, ka Kolumbijā vēsturiski ir vāja valsts pārvalde, kas nespēj efektīvi kontrolēt plašas teritorijas. Šādos apstākļos sabiedrībā nenovēršami veidojās nopietna spriedze, kas ar laiku pārauga atklātā konfliktā.

1948. gadā tautā populārā Liberālās partijas līdera Horhes Eljesera Gaitana slepkavība izraisīja desmit gadu ilgu pilsoņkaru starp Liberālo un Konservatīvo partiju. Bruņotais konflikts norisinājās pārsvarā lauku rajonos starp konservatīvos un liberāļus atbalstošiem paramilitārajiem grupējumiem. Tajā pašā laikā konservatīvie un liberāļi karoja arī pret Komunistu partiju atbalstošajiem kaujiniekiem. Pilsoņkarš, kura laikā dzīvību zaudēja vismaz 200 tūkstoši cilvēku, beidzās 1958. gadā ar vienošanos izveidot divpartiju politisko sistēmu, kuras ietvaros liberāļi un konservatīvie pārmaiņus pārņem varas grožus. Vienošanās likvidēja politisko konkurenci Kolumbijā, un nereti valsts izvērsa represijas pret jebkurām politiskajām aktivitātēm ārpus Liberālās un Konservatīvās partijas. Armija regulāri uzbruka komunistu kontrolētajām teritorijām, kas noveda pie kreiso partizānu vienību izveidošanās visā Kolumbijā. Īpaši aktīvi tas notika pēc Kubas revolūcijas 1959. gadā.

Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata