Piemineklis dzīvajam - Valensa. Cerības cilvēks

Cerības cilvēks_ pirmizrādi. Pa sarkano paklāju, to pašu, pa kuru koķeti slīd "dīvas" un "zvaigžņi", Vajda gāja kopā ar savas filmas aktieriem un arī filmas galvenā varoņa prototipu Lehu Valensu.Sirmie kungi tīksmi izbaudīja preses uzmanību un kameru zibšņus. Vajdam šāda pastaiga pa sarkano paklāju pasaules senākajā kinofestivālā nebija jauna pieredze, bet Valensam gan. Taču arī Valensam, kam vēsture reiz piespēlēja sociālisma "ārdītāja" un teju mitoloģizēta tautas varoņa lomu, pie preses uzmanības nav jāpierod. To viņš prot izbaudīt un izgaršot - ne velti arī Vajdas filmā Valensa. Cerības cilvēks ir ne mazums epizožu, kurās Valensa rādīts kā harismātisks pūļa vadonis. Cilvēks "no tautas" - elektriķis, kuram vēstures griežos nācās kļūt par politiķi, vienmēr ir pratis runāt ar pūli, lielu ļaužu masu. Venēcijas kinofestivāla "pūlis" gan grūti salīdzināms ar masām no Valensas jaunības - streikojošiem ostas un doku strādniekiem Gdaņskā, arī uzrunu pirms filmas pirmizrādes Valensam nebija paredzēts teikt. Kopā ar savu dzīvesbiedri Danuti viņš aplaudēja Vajdam, tam saņemot Venēcijas festivāla balvu. Kopā ar dzīvesbiedri Valensa arī skatījās filmu, kuras pamatā ir viņa biogrāfija un kurā viņu spēlē poļu aktieris Roberts Veckevičs. Jāsaka, Venēcijas pirmizrādes harmonijā nevarēja nojaust par tiem "zemūdens akmeņiem", bez kuriem neiztika filmas tapšanas gaitā. Valensa sākotnēji iebilda pret Polijas slavenākā režisora, arī sava drauga ieceri veidot šo filmu, kuras pamatā ir Januša Glovacka nebūt ne komplimentārā grāmata. Arī pats Vajda ne reizi vien bija izteicies, ka Valensa. Cerības cilvēks ir viens no sarežģītākajiem viņa mūža projektiem, kas viņam jāuzfilmē, lai arī to nemaz negribas darīt. Nie chcem, ale muszem (es negribu, bet man jādara) - Vajda ne reizi vien citējis Valensas populāro izteicienu, attiecinot to uz savu darbu Valensa. Cerības cilvēks. Tas viņam tiešām bija jādara - kā laikmeta lieciniekam, kā Valensas vadītās Solidaritātes tapšanas un sociālisma sabrukšanas lieciniekam. Galu galā 3,5 miljonus eiro izmaksājusī poļu filma tapa, turklāt tā nebūt nav sastindzis piemineklis vienam no XX gadsimta populārākajiem poļiem, bet gan filma par pretrunīgu, sarežģītu personību un nejaušības lomu vēstures griežos. Galvenā varoņa prototipa Leha Valensas ierašanās uz filmas pirmizrādi Venēcijā bija sava veida akcepts Vajdas darbam. Tāpat kļuvis zināms, ka Polija nolēmusi pieteikt Vajdas filmu Oskaram, Amerikas Kinoakadēmijas rituālam, kur tā pretendēs uz labākās ārzemju filmas balvu.Vajda šajā filmā neizvirza neiespējamu mērķi - portretēt Valensu no bērna kājas līdz brieduma gadiem. Filmai ir izvēlēts precīzs fokuss - Valensas kļūšana par opozicionāru padomju sistēmai. Sākotnēji tā ir nejaušu gadījumu virkne, kas Valensu no priekšzīmīga sociālistiskā darba strādnieka padara par šīs šķietami vienīgās pareizās un mūžīgās padomju sistēmas opozicionāru.Tā ir vienkārša, skarba vide, ko rada un rāda filma. Vide, kurā šķietami fiziski sajūtams sociālisma smārds - kongresi, plēnumi, lēmumi, nomenklatūras darboņi, lozungi un vadoņu ģīmetnes. Vajdam filmā izdevies pārliecinoši radīt to aizgājušā laika sajūtu, baisu un biedējošu, ko manas paaudzes cilvēki atceras no agras bērnības, bet daudzi, paldies Dievam, nav piedzīvojuši nekad.Ir ļoti riskanti veidot filmu par "dzīvu cilvēku", jāsaka, ka šādas filmas bija iecienītas totalitārās valstīs (piemēram, PSRS, īpaši Staļina diktatūras laikā), taču Andžejs Vajda ir pārāk labs režisors, lai sagumtu šī šķietami "neērtā uzdevuma" priekšā. Filma par Lehu Valensu nav stings piemineklis leģendārai personībai, Nobela Miera prēmijas laureātam, bijušajam Polijas prezidentam. Tā ir filma par vitālu personību, kaismīgu oratoru, azartisku cilvēku, vīrieti, kurš mīl savu sievu un kuram bija atvēlēta īpaša loma sociālisma sagrāvē.Visu rakstu par Andžeja Vajdas jauno filmu lasiet žurnāla Sestdiena 27.septembra numurā!