Irānas Zoom konference

Gluži nemanot ārkārtas laiks no paciešanās un "drīz tiksimies" režīma pārslēdzies monotonas stāvokļa pieņemšanas un virtuālas klātbūtnes režīmā. Vairs īpaši netiek izcelts kāda notikuma pārcēlums virtuālajā pasaulē, vairs roka neceļas "dzīvajā" satikta biedra rokas spiešanai.

Visilgākais šis laiks solās būt kultūras ļaudīm, kuriem uz ierasto publikas kopā pulcēšanu laikam būs jāpagaida. Taču, pat ja viņi vēl nav iemācījušies nopelnīt, nākot publikas priekšā caur ekrāniem, dzīvošanās tajos ir jaunais parastais formāts. Teātru radītais saturs variē no grāmatu lasījumiem līdz virtuālām izrādēm, kuras skatītājs ne tikai vēro, bet arī iesaistās to darbībā. Tā, atcerējies par lugu, kura lieliski piemērota Zoom formātam, režisors Elmārs Seņkovs nolēmis iestudēt krievu dramaturga Ivana Viripajeva lugu Irānas konference, sapulcējot aktierus gandrīz no visiem Latvijas teātriem, kas citos apstākļos būtu gaužām grūti paveicams: "Es ilgi domāju, vai to vajag, un sapratu, ka vajag tāpēc vien, ka reālitātē nez vai es kādreiz dabūšu šos aktierus kopā. Tagad tas ir iespējams, jo viņi ir brīvi un viņiem ir nepieciešams atbalsts."

Luga stāsta par kādu it kā šķietami zinātnisku konferenci Dānijā, kurā satiekas Rietumu kultūras izcilākie un gaišākie prāti, inteliģence un citi ievērojami cilvēki, lai spriestu par kādas citas valsts – Irānas – un tās nācijas problēmām, cilvēktiesībām un reliģiju. Cik daudz patiesību ir uz šīs pasaules, un kāda ir mūsējā?

"Sākām strādāt, un četru nedēļu laikā tas tapa. Sazvanījāmies arī individuāli, bija kopmēģinājumi, mazliet līdzīgi kā Dziesmu svētkos – katrs mēģina savu partiju, un tad sanākam kopā kā koris," stāsta Seņkovs. Izrādē piedalīsies tādi atzīti skatuves mākslinieki kā Lolita Cauka, Jekaterina Frolova, Inese Kučinska, Juris Bartkevičs, Mārtiņš Meiers, Arturs Krūzkops, Artūrs Skrastiņš, Andis Strods, kā arī jaunie aktieri Una Eglīte, Matīss Budovskis un Agris Krapivņickis.

Izrādes ieraksts bez maksas būs pieejams līdz 10. maija pulksten 24. 

Lai saprastu, kā aktieri pieņēmuši teātra pārcelšanos uz virtuālajām skatuvēm un attālinātu darbu vienatnē no mājām, devos dažādos Latvijas virzienos. Daži gandrīz naivi jautājumi par jauno un laikam nu jau normālo šodienas teātri.

Artūrs Skrastiņš
Dailes teātra aktieris

Vai šis ir teātris?

Jā, šis ir teātris, jo ir trīs galvenie komponenti: ir režisors, aktieri un dramaturģija. Tur ir stāsts. Jā, tas ir teātris. Mēs izliekamies, mēs runājam svešus tekstus, tātad – tas ir teātris.

Ko šādi var un ko nevar iestudēt?

Zini, nu jau tas azarts tāds, ka gribētos pakļaut visu šādam veidam. Piemēram, gribētos šādi iestudēt Skroderdienas Silmačos. Šādā plakanā veidā, un skatīties, vai var to pankūku smaržu arī nodot skatītājam. Principā aizvien vairāk rodas sajūta, ka... Jo kino tas nav. Kino ir montāža. Šis ir plakanā telpā, tomēr teātris. Gribētos izmēģināt dažādos žanros un dažādu dramaturģiju, jo man liekas, ka tam ir jādarbojas. Jo atmosfēru var dabūt, raksturus var dabūt…

Kas ar publiku?