Pamest valsti vai kļūt par ministru

Ministrs Sandis Ģirģens jaunajā valdībā ir laikam vislielākais nezināmais. Viņš dzimis un audzis Jēkabpilī, kur arī beidzis vidusskolu. Pēc skolas sācis studijas Rīgā, un, lai gan dzimtajā pilsētā joprojām dzīvo ministra vecāki un viņa brālis – pašreiz Saeimas deputāts Kaspars Ģirģens, kurš kādu brīdi paspējis pasēdēt arī pašvaldības domes krēslā –, par jaunā iekšlietu ministra gaitām dzimtajā pusē nav informēti arī citkārt ļoti zinošie SestDienas aģenti. Nekādu novērojumu vai secinājumu saistībā ar šo ministru nav arī citkārt acīgajiem un ļoti pieredzējušajiem politikas ziņu žurnālistiem.

Ir, protams, tās vienas baumas, ko dzirdējuši arī citi valdības locekļi no dažādām partijām, par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Leldi Graudu. Viņas amatpersonas deklarācijā norādīta arī Ģirģena maksātā uzturnauda, un baumas saturs ir par to, ka tāpēc bijušais advokāts it kā varējis visu ko sarunāt. Dažas Graudas skatītās lietas tiešām izpelnījušās mediju uzmanību un neizpratni, taču acīmredzamu saistību, ka tajās būtu iesaistīti arī Ģirģena klienti, nav.

Ģirģens pats saka, ka jaunajā amatā jau iejuties, ikdiena gan esot ļoti saspringta, bet kolēģi jauno ministru pieņēmuši. Lai gan pirms sarunas viņš priecājas, ka esam ieplānojuši sarunu, tā teikt, par dzīvi, ne tikai politiku, pats tomēr visu laiku aizvirzās no stāstāmā par sevi un savu pieredzi un ātri pāriet pie vispārīgas valsts pārvaldes kritikas un programmatiskām vīzijām par valsts attīstību.

"Politika nebija mans pašmērķis. Tā vienkārši gadu gaitā sanāca, ka, strādājot tieslietu un iekšlietu sistēmā, arī kā parasts cilvēks saskaroties ar daudzām lietām, es sapratu tās lietas, kas man, manai ģimenei traucēja pilnvērtīgi dzīvot šinī valstī," tā Ģirģens pats pamato savu iesaistīšanos politiskajā lauciņā. Kas tad konkrēti traucēja? "Gribētos, lai vairāk sabiedrību uzklausītu, lai vairāk tiktu ņemts vērā sabiedrības viedoklis, lai būtu iespēja attīstīt sevi un bērnus,"atbild ministrs. Šķiet, ka pie konkrētības tā arī netiksim, ja vien mums netiks dotas vismaz 30 dienas ilgstošiem novērojumiem un pašatklāsmēm kā Alesandro Bariko romāna Misters Gvins galvenajam varonim, kurš raksta cilvēku portretus mēnesi, katru dienu četras stundas savu klientu vērojot.

Pēc ilgākas runāšanās tomēr nonākam vismaz līdz vienam konkrētam punktam: savu dēlu jau no četru gadu vecuma Ģirģens pats vedot uz futbola treniņiem, tāpēc viņam radies priekšstats, ka sporta infrastruktūra Latvijā ir nesakārtota un nolaista. Trūkstot arī kvalificētu treneru. Vasarās puika trenējoties ārzemēs, piemēram, Amsterdamas Ayax, un tad esot iespēja salīdzināt, kāda ir attieksme pret bērniem tur un šeit.

"Es vienkārši sapratu, ka mani nedzird," saka Ģirģens. Tā arī bijusi motivācija iet politikā. Konkrētāk – nu, piemēram, strādājot par advokātu, viņš saskāries ar to, ka argumentācija lēmumos un spriedumos kļūst virspusēja, ka netiek ņemti vērā pierādījumi. "Es sapratu, ka sistēma kļūst vājāka, sapratu, ka tālāk tā nedrīkst," klāsta ministrs. "Man likās, ka mēs dzīvojam tādā aizvēsturiskā periodā, un man bija faktiski divas izvēles – vai nu pamest šo valsti, vai palikt šeit un kopā ar saviem domubiedriem kaut ko mainīt." Protams, ir problēmas, bet vai tik daudz un visās jomās? Dažādi dati taču norāda uz attīstības tendencēm! Ministrs uz to atbild, ka viss atkarīgs no tā, kas tad ir attīstības kritēriji.

"Darba alga 700 vai 800 eiro? Manā uztverē tā nav cienīga valsts, un kopš deviņdesmitajiem gadiem Latvija nav izmantojusi savu potenciālu," paskaidro Ģirģens. Viņa ieskatā šeit nav mācēts izmantot Eiropas fondu finansējumu, būvējot, piemēram, ceļus. "Uz šo brīdi Latviju nav vadījuši cilvēki ar stratēģisku domāšanu. Viņi nekad nav pieņēmuši tādu politiku, kas būtu vērsta vairākus desmitus gadus uz priekšu," ministrs vēl piebilst un piemin arī organizētās noziedzības un korupcijas lomu, to, ka lēmumu pieņēmēji vairāk domā par sevi. "Var jau pēc statistikas teikt, ka Latvija attīstās, bet kāpēc tad cilvēki brauc uz Angliju, Īriju?"