Divgadīga meitene nestaigā, tikai rāpo pa grīdu, lasa un bāž mutē izsmēķus. Piedzērusies māte sēž uz dīvāna starp degvīna un alus pudelēm, blakus svešs vīrietis — tā vienu no baisākajiem mūsu tautiešu sadzīves aprakstiem, ko snieguši britu sociālie darbinieki, ieskicē Tieslietu ministrijas Tiesiskās sadarbības departamenta Bērnu lietu sadarbības nodaļas vadītājs Agris Skudra. "Ieejot dzīvoklī, bija jūtama spēcīga urīna un alkohola smaka. Kad no skolas pārnākuši 12 un astoņus gadus vecie puikas, viens no viņiem aiz kājām pa logu izkāris divgadīgo māsu. Tikmēr māte dīvānā ik pa laikam iesnaudusies. Izsauktā policija uz karstām pēdām konstatēja, ka viņa ir alkoholiķe, pamatojot, ka normāls cilvēks ar tik lielām alkohola promilēm asinīs jau būtu bez samaņas. Astoņus gadus vecais puika sita sev pa galvu ar telefonu, un mātei tas likās smieklīgi. Kad sociālie darbinieki viņai lūguši nomainīt bērnam pamperus, sieviete to neveikli mēģinājusi darīt — izkritušas fekālijas, viņa tajās iekāpusi un atkal sākusi smieties. Bērni no ģimenes netika izņemti, bet alkohola atkarīgajiem vecākiem bija jāiziet rehabilitācija, tika noteikta uzraudzība. Rezultātā ģimene atbēga uz Latviju, jo uzskatīja, ka britu sociālais dienests viņus vajā." Tieslietu ministrijas pārstāvis norāda, ka problēmas ārvalstīs pārsvarā rodas tiem cilvēkiem, kas sociālo dienestu redzeslokā agrāk vai vēlāk būtu nonākuši arī Latvijā. "Tur tas notiek ātrāk, jo paziņo kaimiņi, garāmgājēji vai pedagogi."
Ārvalstīs bērnus no ģimenēm izņem tādu pašu iemeslu dēļ kā Latvijā, stāsta Skudra. Alkohols, narkotikas, vardarbība, nepietiekama aprūpe — viņš iezīmē galvenās sižeta līnijas. Atšķirība slēpjas kritērijos. Piemēram, Lielbritānijā ļoti stingri raugās uz bērna atstāšanu bez uzraudzības. Latvijā bērnu nedrīkst atstāt vienu līdz septiņu gadu vecumam, bet Anglijā šis slieksnis ir 12 gadi. Tiesa, parasti šīs lietas skar mazākus bērnus — līdz piecu gadu vecumam. "Anglijā ir pilnīgi vienalga, vai bērns atstāts viens uz piecām, 20 minūtēm vai astoņām stundām. Svarīgi ir tikai tas, ka vecāks bērnu ir pakļāvis riskam, savas intereses stādot augstāk par bērna. Lielbritānijā un Skandināvijā bērnu tiesību aizsardzība tiek uzskatīta par visas sabiedrības lietu, nevis privātu ģimenes darīšanu. Ja Skandināvijā kāds uz ielas skaļi apsauks un purinās bērnu, garāmgājēji nepaliks vienaldzīgi un aizrādīs. Kaimiņu zvanīšanu sociālajam dienestam mūsu pilsoņi uzskata par nosūdzēšanu, bet viņi — par savu pienākumu. Tu nevari bērnu audzināt, kā gribi!"
Latvijā
daudz kas ir atkarīgs no konkrēto speciālistu redzējuma, spriež
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bāriņtiesu un
audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko. "Mēs
izņemam 12 gadu vecu bērnu un redzam, ka viņš ir tik sociāli
ielaists, ka vajadzīgi milzu resursi, lai viņam palīdzētu. Bērna
interesēs būtu viņu ātrāk šķirt no vecākiem." Turklāt mūsu
sociālo dienestu rīcībā nav pietiekami daudzveidīgu atbalsta
instrumentu — ar dzīves apstākļu pārbaudi vien nepietiek.
"Bērnu emocionālās audzināšanas kursi, personības izpēte,
ārstēšana no atkarībām, sociālā rehabilitācija — tas viss
maksā naudu. Daudzām pašvaldībām nav šādu resursu." Sociālie
darbinieki, pazīstot vietējo kontingentu, plāta rokas: "Tad jau
mums katrs trešais bērns būtu jāizņem no ģimenes..."
Latvijā bērna aizgādības tiesības var pārtraukt bāriņtiesa. Ja gada laikā nav bijis iespējams atdot bērnu vecākiem, par aizgādības tiesību atņemšanu lemj tiesa. Turpretim Anglijā lietas izskata individuāli, pamatojoties uz sastādīto bērna tiesību aizsardzības plānu. Visam pāri ir bērna intereses. "Vecākiem jāiziet rehabilitācija, vecāku spēju uzlabošanas vai pat dusmu savaldīšanas kursi. Protams, iespējas tiek piedāvātas. Mūsu pilsoņu problēma ir tā, ka viņi izvēlas nepareizo taktiku — uzbrukumu, nevis aizsardzību. Vecāki vēršas pret sociālo dienestu: "Jūs, krāpnieki, atņemat imigrantiem bērnus, atražojat savu sistēmu un pelnāt ar to naudu!" Anglijā tas nedarbojas! Viņi nesaprot, kāpēc vecāki karo pret institūciju, nevis pierāda, ka apstākļi ir mainījušies un viņi ir labi vecāki. Šajā gadījumā vietā ir teiciens "vēsā angļu mierā". Kādā tiesas sēdē māte čehiete raudāja, vāļājās pa zemi, kliedza. Šādas mātes emocijas, kurai grasās atņemt bērnu, mums šķiet normālas, bet britu tiesneši to nesaprot. Kad mūsu pilsoņi jautā, kā rīkoties, mēs vienmēr sakām: "Lai kā tev negribētos, lai cik dusmīgs tu būtu, dari visu, ko tev liek, pat ja tas tev šķiet nepieņemami un stulbi." Ja vecāki sadarbojas un izrāda labo gribu, lietas pārsvarā nemaz nenonāk līdz tiesai," skaidro Agris Skudra.
Visu rakstu par situācijām, kādās pastāv bērna atņemšanas risks, lasiet žurnāla Sestdiena 4.septembra numurā!