.. vadītu dievkalpojumus.47 gadus vecais Ohlobistins kļuva populārs pagājušā gadsimta 90.gados, izpauzdamies kā kino aktieris un scenārists. Brīdī, kad viņa vārds Krievijas kino aprindās jau bija labi zināms, nolēmis mainīt nodarbošanos un pievērsties garīdzniecībai. Pēc attiecīgās izglītības iegūšanas strādājis kā pareizticīgo mācītājs ar vairākām draudzēm Krievijā, kā arī bijis armijas kapelāns Čečenijā. Kino atgriezies 2007.gadā un nemaz neslēpj, ka galvenais dzinulis bijis iespaidīgie honorāri. Ohlobistins pie mums ir pazīstams, pateicoties terapijas nodaļas vadītāja Andreja Bikova lomai TV kulta seriālā Interni.
Paralēli darbam kino Ohlobistins uzstājas ar programmu Garīgās sarunas, kuras ietvaros klāsta savus uzskatus par garīdzniecību, politiku, Krievijā notiekošajiem procesiem. Nesen viņš viesojās Latvijā.
Fragments no intervijas:
Vai neizjūtat interešu konfliktu starp aktiera darbu un garīdzniecību?
Patiesībā, nē! Redziet, ir maldīgs uzskats, ka abas šīs nodarbes ir pretrunā viena otrai, ka tās ir konfliktējošas. Es neidealizēju aktiera darbu, man nav pieņemams viedoklis – lūk, aktieris tik ļoti iegājis savā lomā, ka sajucis prātā un sācis pliks skraidīt apkārt. Man tas ir prātam neaptverami. Man ir vesela psihe, un es nesaprotu, kā citi var tik ļoti iejusties lomā.
Piemēram, filmā Cars man tika dots uzdevums – tev jāattēlo nelietis, kaut kas pilnīgi nedievišķs, dēmons, kurš nepārtraukti uzskrūvē Ivanu Bargo. Un toreiz man teica, ka tēlojumam jābūt tādam, lai brīdī, kad mani sadedzina, zāle noelstos – nu, tā arī tam nelietim vajag! Es pieliku visas pūles, lai tieši tā arī būtu. Toreiz saņēmu daudz kritikas. Ar manu aktiera darbu viss bija kārtībā, bet kritiskie izteikumi bija par tēmu – nu, kā gan garīdznieks tā varēja... Tad es teicu, ka esmu saņēmis pareizticīgo baznīcas patriarha svētību – scenāriju viņš bija izlasījis. Tomēr tas viss radīja noteiktu fonu, kas varēja atstāt sliktu iespaidu uz baznīcas autoritāti. Tāpēc izstāstīju patriarham reālo situāciju – cilvēki mani tiesā subjektīvi, pierādīt savu taisnību nav iespējams, ar katru parunāties atsevišķi nav iespējams. Tāpēc labāk laikā, kamēr darbojos aktiermākslā, es baznīcā nekalpošu, jo pretējā gadījumā baznīcai nāksies uzklausīt kritiku manis dēļ, bet tas nav pareizi, jo baznīcu es mīlu vairāk nekā sevi.
Latvijā jūs cilvēki pārsvarā pazīst pēc televīzijas seriāla Interni, kurā spēlējat galveno lomu – dakteri Bikovu. Jums nav bail, ka Rīgā, izejot uz skatuves, no zāles pēkšņi atskanēs – re, Bikovs atnāca?
Nē, man ir diezgan kreatīva attieksme pret skatītāju, es ļoti labi saprotu, kas ir mans galvenais darba devējs. Piektās klases meitene, kas pienāk pie manis uz ielas, turot rokās mobilo telefonu, kuru knapi var ieslēgt, bet tad seko tāda zibspuldzes gaisma, ka acu priekšā viss sametas melns – lūk, tas ir mans galvenais darba devējs. Man ar viņu ir jāfotografējas, no sirds jāuzraksta kāds novēlējums – tas ir mans pienākums. Mēs visu laiku cīnāmies, lai Internos teksti nebūtu zemāki par jostas vietu. Katru reizi, kad bija mēģinājumi ko tādu ieviest, rīkojām skandālus, stāstot – seriālu panākumu ķīla ir tajā, ka var aiziet uz otru istabu, atstājot pie ekrāna bērnu, un būt ar mierīgu sirdi, ka atgriežoties neizrādīsies, ka tur rāda pornogrāfiju. Kad ieeju zālē, vienmēr saku, lai cilvēki nekautrējas man prasīt par Interniem, par politiku. Ar programmu Garīgās sarunas esmu uzstājies jau pārdesmit reižu, bet par Interniem man ir paprasīts kādas trīs reizes. Jāteic gan, ka ar Interniem manā dzīvē ir jocīgi iznācis. Redz, es esmu kino cilvēks, uz televīzijas projektiem mēs parasti raudzījāmies kā uz...
Otrās šķiras pasākumiem?
Kaut kā tā. Es nebiju sapratis tos mērogus. Iedomājaties, eju pa ielu Rietumukrainā, man pretī brauc vīrs, atbilstošs visiem stereotipiem par šo reģionu – salmu cepurē, ar lielām ūsām. Viņš apstājās, lai nobildētos kopā ar mani un bildes vēlāk dēliem parādītu. Interni par sevi atgādina pašās negaidītākajās vietās. Vispār nebija viegli... Vienu brīdi pat sāku uzvesties kā vampīrs – braukāju apkārt pa naktīm, gāju tur, kur bija ēna, man bija vesela stratēģija, kā pārvietoties, lai nevienu nesatiktu.
Visu interviju ar Ivanu Ohlobistinu lasiet 29.novembra žurnālā Sestdiena!