SESTDIENA/////Riharda Lepera dažādās sejas

Pirms tam bijusi filmēšanās pieredze tepat Latvijā un arī ārzemēs. Rīgas Krievu teātra aktieris ir izšķīries par labu darbam kino, taču, kā pats apgalvo, tas viņam nelikšot pamest Latviju un arī skatuves dēļus.  Vai vasaras mēneši nav tie brīvākie aktiera darbā?Tad tieši sākas vai nu izbraukuma izrādes, vai arī pasākumu vadīšana — sākot no kāzām un beidzot ar lieliem masu svētkiem. Šogad noticis tā, ka vadu Koru olimpiādes pasākumus gan Mežaparkā, gan Arēnā Rīga, gan arī Operā. Ir ko darīt! Pie tam ir jāvada angļu un latviešu valodā, krievu teātrī — krieviski. Augustā Dzintaru koncertzālē būs četru dienu koncerts ar Raimondu Paulu, Laimu Vaikuli un Olgu Rajecku, kurā gan dziedāšu, gan pats vadīšu. Savulaik esat teicis, ka vislabāk patiktu dzīvot nesasprindzinoties, netiecoties pēc kaut kā. Vai izdodas?Līdz šim sanācis. Šogad esmu sadalījis savu darbu un vairāk pievērsies kinokarjerai, nevis teātrim. Pašlaik esmu vienā lielā projektā, kurā uzreiz pēc olimpiādes atgriezīšos Krievijā. Tā ir filma Duelis. Ļermontovs – Puškins, kurā spēlējat Dantesu?Tās filmēšana jau ir beigusies, protams, būs uz ekrāniem. Tagad ir 12 sēriju filma Jekaterina Veļikaja. Galvenajās lomās ir tādi slaveni aktieri kā Jūlija Sņigira, Pavels Derevjanko un Sergejs Šakurovs. Es savukārt spēlēju poļu vēstnieku augstmani Staņislavu Poņatovski. Ķeizarienei bija bērns no viņa, un vēlāk Katrīna padarīja viņu par Polijas karali. Tā kā neskatos daudz mūsdienu krievu filmu, sākumā pat nezināju, ar kādām slavenībām filmējos. Varbūt tas arī ir labi — nebiju nobijies (smejas).Ir taču ārkārtīgi grūti tikt krievu filmu industrijas apritē. Sāku pamazām pirms diviem trim gadiem ar nelielām lomām. Braucu uz kinoprovēm pat par savu naudu. Man paveicās ar aģenti Nadeždu Maskavā, kura liek uz mani lielas cerības. Pirmajās kinoprovēs jeb kastingā mācēju runāt krieviski, kaut ar akcentu, jo spēlēju krievu teātrī, bet nemācēju lasīt. Aģente to nezināja un bija ārkārtīgi pārsteigta, kad lūdzu viņu izlasīt tekstu man priekšā un ātri pārrakstīju latviešu burtiem. Tagad man ir krievu valodas privātskolotājs, pie kura eju uz nodarbībām pat trīs četras reizes nedēļā. Tik daudz nopūlos, lai varētu konkurēt ar tiem, kam krievu valoda ir dzimtā. Kad pabeigšu šī seriāla projektu, Rīgas Krievu teātrī paliks trīs izrādes, kurās spēlēju, — _Tango ar Stroku, Precinieki un Odesa, burvīgā pilsēta_, taču tās ir vairāk muzikālas lomas, kur zināt valodas nianses nav tik svarīgi.Vai, runājot krieviski, ir liels akcents?Protams, bet vajadzētu ieslēgt bezakcentu. Neticu, ka Antonio Banderass vai Penelope Krusa, tik ilgi strādājot Holivudā, netika vaļā no uzkrītošā spāņu akcenta, tomēr saglabājot šo spānisko angļu valodas šarmu. Kāds būtu lēmums, ja piedāvātu palikt dzīvot un strādāt Krievijā? Es par to esmu domājis. Taču — ja ir piedāvājums strādāt tikai kino, nevis teātrī, tad nav jēgas palikt Krievijā. Braucot ar divriteni pa Rīgu vai ar mašīnu mājās uz Talsiem, pieķeru sevi pie domas, ka ļoti mīlu šo valsti, esmu šīs zemes patriots un gribu palikt dzīvot šeit. Bet līdz Sanktpēterburgai aizlidot ar lidmašīnu var tikai 55 minūtēs, ātrāk nekā aizbraukt līdz Talsiem. Tad kāpēc jāmaina dzīvesvieta?Tomēr kamera ir tuvāka nekā skatuves dēļi?Man kamera ir tuvāka, bet bez skatuves nevaru dzīvot. Laikam skatuve un kamera ir kā sirdspuksti — jādod sava enerģija, un tie aplausi un ziedi izrādes beigās — šie pārdzīvojumi ir tik spēcīgi, tas ir neatsverami.Ukrainas kara notikumi neietekmē sadarbību Krievijā?Neviens nerunā par to. Mēs visi esam kolēģi, Jūlija, piemēram, ir ukraiņu izcelsmes. Bet politiku mēs neaiztiekam. Ir mēģinājumi ievilkt māksliniekus politikā, bet to nedara paši mākslinieki. Otrs aktieris ir tavs draugs un acuraugs, jo tieši no viņa ir atkarīga arī tava spēle, tāpēc šo tematu mēs izslēdzam pilnībā. Visu sarunu ar Rihardu Leperu lasiet 18.-24.jūlija žurnālā Sestdiena!