Esam nevis pret kaut ko, bet par kaut ko – Valsts valodas centra (VVC) misiju raksturo tā direktors Māris Baltiņš. Par latviešu valodu tātad. Minētajā nolūkā 24. janvārī Tieslietu ministrijā tika prezentēta VVC izstrādātā mobilā lietotne Valodas draugs, kas dod iespēju iedzīvotājiem nosūtīt ziņojumu par iespējamu valsts valodas pārkāpumu vai uzslavu par valodas lietojumu, veiksmīgiem un asprātīgiem atradumiem. Un drīz vien Diena.lv pamanīja īstu karu – tā dēvēto interneta troļļu uzbrukumu lietotnei Android viedierīču lejuplādes vietnē, masveidā saliekot tai zemāko iespējamo novērtējumu. Tas, ka dažos Krievijas medijos par lietotni tika vēstīts kā par rīku, kas pakļaus visus "totālai kontrolei", nebija pārsteigums, bet tik organizētu uzbrukumu Baltiņš nebija gaidījis. Tātad russkij mir apoloģētiem, kuri Latviju joprojām redz kā impērijai atrautu daļu, trāpīts vārīgā vietā. Lai gan vismaz Rīgā veikalos un ārstniecības iestādēs pēc 1999. gadā veiktās valodas likuma mīkstināšanas situācija bieži vien izklausās pēc faktiskas divvalodības, kopumā Baltiņš ir piesardzīgs optimists un piebilst, ka vissliktākā situācija valsts valodas lietošanas praksē patiešām esot dažos Rīgas mikrorajonos.
Fragmenti no intervijas:
Kādu jūs manāt nosacīto trīsdesmitgadnieku vairākuma attieksmi pret latviešu valodu, ja ņemam skalu starp divām galējībām – vieni vispār nelieto komatus un uzskata, ka gramatika viņiem traucē brīvi izpausties un dzīvot, otri pedantiski aizraujas ar valodu, cenšas arhaismus atdzīvināt un mēģina pat tādu šķietami neiespējamu lietu kā iztikšana bez krievu lamuvārdiem?
Te tomēr jānošķir divas lietas. Viena – absolūti neformālā komunikācija. Rakstot īsziņu, ne vienmēr ir laiks pārlasīt, lai konstatētu, vai viss pareizi uzrakstīts. Bet komatu lietošana vai nelietošana ir domāšanas jautājums. Komati, kā mēs tos esam pieraduši latviešu valodā lietot, rada teikumā domas struktūru, bez komata mēs domu nevaram normāli uztvert. Labi, ja uzrunu neatdalītu, neviens nepārprastu, bet, tiklīdz ir runa pa reālām teikuma daļām, cilvēks, kurš nespēj likt komatus, nespēj arī skaidri formulēt domu. Ja vien tā nav gribēta neskaidrība, kā dažreiz dzejā.
Mani, godīgi sakot, vairāk uztrauc cits jautājums – ir daudz skolu, kurās mēs gribam, lai galvenais mācību priekšmets būtu angļu valoda. Tātad šie cilvēki nepiešķir normālu vērtību savai dzimtajai valodai. Tas gan ir bīstami. Mans labs paziņa, kura dēls ir iestājies vidusskolā, stāsta, ka viņu pārņem šausmas, redzot, ka vecāki sapulcēs runā tikai par to, kā sūtīt bērnus prom studēt, it kā šeit nekā nebūtu. Te ir jautājums, vai šo attieksmi inducē paši jaunieši vai viņu vecāki, kam ir četrdesmit gadu.
Kāda ir attieksme pret valodas inspektoriem? Vairs nav agresīva?
Inspicējošas institūcijas apmeklējums nevienu nesajūsmina. Bet vairumā gadījumu attieksme ir normāli neitrāla. Cilvēki jau apmēram zina, kas varētu būt, dažos gadījumos ir pietiekami lietišķi, maniem kolēģiem ar daudziem ir izveidojusies laba sadarbība, tiek pārrunātas aktualitātes, un līdz konfliktam nemaz nenonāk.
Kas attiecas uz agresīvajiem, kādi dažreiz vēl gadās, nav pamata teikt, ka tie vienmēr ir cittautieši. Latvieši, ja viņiem aizrāda, piemēram, par kļūdām preču marķējumā, dažkārt mēdz strīdēties: "Es zinu labāk, nemāciet mani!" Ja cilvēks raksta viņam svešā valodā, viņš vieglāk pieņem domu, ka varētu kļūdīties, bet, piemēram, ja jums, žurnālistam, aizrādītu par kļūdām latviešu valodā, jūs droši vien būtu drusku piktāks.
Nē, kāpēc? Nebūt ne visu zinu par latviešu valodu un aizrādījumus pieņemu (piemēram, tikai pavisam nesen tiku apgaismots, ar ko skolnieks atšķiras no skolēna), un vienīgais, ko žurnālists varētu vēlēties, lai aizrādītāji atturētos no ad hominem – kā nesen viena cienījama tulkotāja, kura uz manu kļūdu reaģēja tā, it kā es būtu parakstījis pavēli bombardēt Drēzdeni... Vai, ieviešot VVC mobilo lietotni Valodas draugs, paredzējāt, ka tajā sāksies īsts karš?
Tas, ka būs kādas negācijas, bija diezgan skaidrs, bet tādu organizētu lietotnes bloķēšanas kampaņu gan neparedzējām. Nesen par šo jautājumu runāju ar Baltkom Radio korespondenti un paskaidroju viņai, ka šis nav instruments cilvēku naidošanai. Lietotne jau pamatā domāta kļūdu novēršanai vizuālajā informācijā. Piemēram, Daugavpilī arī krievi mums ziņo, ja nav uzrakstīts pareizi, viņi valodu ir iemācījušies un pamana. Arī mūsu sabiedriskos palīgus Latvijas krievu prese dēvēja par milicijas jaunajiem draugiem, bet viņu darbības rezultātā nekādi lielāki konflikti nav radušies.
Vai uzbrukums lietotnei nāca no Krievijas?
Kā tas ir organizēts, mums grūti pateikt, bet režisēts tas ir nepārprotami.
Vai nobloķēt lietotni troļļiem izdevās?
Nē, bet zināmi drošības soļi bija jāveic. Katrā ziņā šis uzbrukums mobilizēja arī latvisko pusi.
Troļļu un elfu cīņas...
Lietotnei ir pozitīvs mērķis – uzlabot valodas kvalitāti, darīt cilvēkus vērīgākus pret to. Lietotnē var ziņot arī par pozitīviem piemēriem, veiksmīgiem un asprātīgiem jaunievedumiem.
Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Trollis JT
Kalnozols