Laika ziņas
Šodien
Migla
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts
Pianists Daumants Liepiņš (26) par to, kas ir svarīgāks par uzvarām konkursos, kāpēc mūzika nepieņem dalītu sirdi, un par Beļģijas karalienes Elizabetes kapelā rasto ideālo vidi

Mūzika ir greizsirdīga

Ar drebošu sirdi krietni pēc pusnakts pagājušajā sestdienas naktī pieslēdzos starptautiskajam Beļģijas karalienes Elizabetes konkursam Briselē. Ir beidzies šī prestižā konkursa pusfināls, starp kura 12 dalībniekiem bija arī mūsu jaunais pianists, viens no starptautiski atzītākajiem savas paaudzes mūziķiem Daumants Liepiņš. Viņš ir jau vairāku ļoti nozīmīgu konkursu laureāts. Vai būs veicies arī šajā, īpaši grūtajā konkursā, kurā savulaik spožas uzvaras (galveno balvu!) guvuši Latvijas vijolnieki Filips Hiršhorns un Baiba Skride, bet laureātu vidū ir vijolnieki Gidons Krēmers, Vineta Sareika un pianists Andrejs Osokins?

Izrādās, tomēr ne. Taču pēc būtības laureāta nosaukumu ir "nograuzis" kovids. Tieši pandēmijas epidemioloģisko ierobežojumu dēļ konkurss vispirms tika pārcelts (tam vajadzēja notikt jau pērn), bet līdz šim tradicionālais finālistu ducis tika samazināts tieši uz pusi – fināla  7 koncertos nākamnedēļ cīņu ļaujot turpināt tikai sešiem pianistiem. Savukārt pusfinālā ierasto 24 pretendentu vidū tika ielaisti divpadsmit – tik, cik līdz šim bijuši finālā. Ar laureāta nosaukumu vai bez, bet Daumants Liepiņš vienalga ir šā konkursa veiksmīgāko un spilgtāko dalībnieku vidū, vēlreiz atgādinot, ka mums jāiemācās priecāties par mūsu mūziķu panākumiem tāpat kā par sportistiem un nezaudēt interesi tikai tāpēc, ka nav paveicies tikt pie pašas galvenās balvas!

Daumants Liepiņš ir jau atzīts koncertmākslinieks. Viņa starptautiskā karjera attīstījās kā sprādziens pēc tam, kad 2019. gada martā Daumants ieguva pirmo vietu Marijas Kanalsas Starptautiskajā pianistu konkursā Barselonā. Gadu iepriekš viņš jau bija izcīnījis otro vietu Džordžes Enesku Starptautiskajā pianistu konkursā, iekļuvis Ženēvas pianistu konkursa pirmajā sešniekā, bet vēl pirms tam apliecinājis sevi ar augstām vietām arī citos starptautiskos konkursos. 2019. gadā Daumants uzvarēja arī prestižajā Vendome Prize konkursā, iegūstot iespēju sniegt solokoncertu Verbjē festivālā un ieskaņot albumu Steinway ierakstu kompānijā. Viņa debijas albums nāca klajā pērn tepat, Latvijā, nacionālajā ierakstu kompānijā Skani. Vēl būdams uz starptautiskās karjeras starta līnijas un studēdams Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (profesora Arņa Zandmaņa klasē), viņš par sniegumu koncertos Latvijā 2017. gadā saņēma Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada jaunais mākslinieks. Viņš ir mākslinieks, kuram ir ko teikt: līdzās solokoncertiem dažādās pasaules vietās Daumants Liepiņš uzstājies arī kopā ar Beļģijas Nacionālo simfonisko orķestri, Bilbao, Liverpūles Karaliskās filharmonijas orķestri, Helsingborjas, Rumānijas Nacionālo, Gruzijas Nacionālo un Kauņas simfonisko orķestri. Šis uzskaitījums, protams, ne tuvu nav pilnīgs.

Vairākus gadus skolojies Ingezundes mūzikas nodaļā Kārlstades Universitātē (Zviedrijā) pie profesores Jūlijas Mustonenas-Dālkvistas, pianists pērnruden sāka savu rezidenci karalienes Elizabetes mūzikas kapelā Briseles tuvumā. Tiesa, pandēmijas dēļ kapelas aktivitātes līdz šim notika attālināti. Viņš tur ieradās tikai šopavasar martā un tieši tur beidzot atradis ideālo vidi, lai pilnībā nodotos mūzikai. No Briseles viņš arī paspējis aizbraukt uz Spāniju, kur sniedzis trīs koncertus Bilbao ar Basku simfonisko orķestri. Spānijā viņš atgriezīsies jau 4. jūnijā, lai koncertzālē, kuras modernais siluets izaug burtiski no Tenerifes kūrorta pludmales smiltīm, muzicētu ar Tenerifes simfonisko orķestri. Šie koncerti ir vēl Marijas Kanalsas konkursā gūto lauru reālie augļi.


Piedod, bet kāda ir sajūta, uzzinot, ka konkursa cīņa šoreiz ir galā?

Man jau ir diezgan liela konkursu pieredze, un nekāds pasaules gals tas nav. Nav jau tā, ka es tagad pazaudētu pamatu zem kājām. Koncertdzīve taču turpinās, un tas ir pats galvenais. Konkurss bija tikai vēl viena iespēja parādīties. Ja būtu ticis finālā un arī tur veiktos, mans koncertu kalendārs varbūt tikai kļūtu vēl blīvāks. Protams, gatavojoties ir ieguldīts daudz enerģijas un liels darbs, taču būt starp divpadsmit labākajiem tik prestižā un grūtā konkursā arī ir gandarījums. Sākumā taču bijis ap četrsimt pieteikumiem! To bijis tik daudz, ka nācies nolīgt papildu žūriju, lai paspētu noklausīties un izvērtēt iesūtītos ierakstus. Pēc tam sešdesmit pianistu sacentās pirmajā kārtā.

Kaut ko paredzēt ir ļoti, ļoti grūti, jo augstākā līmeņa konkursos – Beļģijas karalienes Elizabetes konkursā Briselē, Pētera Čaikovska konkursā Maskavā, Friderika Šopēna konkursā Varšavā, Vena Klaiberna konkursā Teksasā – visi ir nopietni sagatavojušies un spēlē ļoti labi. Tā ir pianistu izlase, tomēr daudz ko izšķir gaumes jautājums. Citreiz vari izdarīt vislabāko iespējamo, bet kādam žūrijā nepatiks. Man par šo bija interesanta saruna meistarklasē pie somu profesora, kurš strādājis Vena Klaiberna konkursa žūrijā. Viņš stāstīja, ka toreiz žūrija nezināja, ko darīt, jo visi spēlē tik labi: kuru laist, kuru nelaist tālāk? Lai izlemtu, bijuši spiesti vēlreiz klausīties ierakstus.

Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri teiks, ka kādam nevajadzēja, bet kādam citam vajadzēja būt finālā, taču esmu saņēmis tik daudz labu atsauksmju, ka man ar to pietiek. Pozitīvais ir bijis. Visiem pusfinālistiem ir arī naudas balva – šoreiz tie ir 2000 eiro. Vismaz neesmu mīnusos. Braukšana, kovidtesti un viss pārējais. Dalībniekiem sedza arī pusi no ceļa izdevumiem, jo ceļojuma izmaksas tagad ir lielākas.

Karalienes Elizabetes konkurss būtiski atšķiras no citiem konkursiem?

Citos konkursos ir iespējams visu sagatavot jau iepriekš, bet šeit visā konkursa gaitā jābūt visaugstākajām koncentrēšanās spējām un reakcijai. Šī man ir pilnīgi cita, atšķirīga pieredze. Uzsvars ir uz koncentrēšanos tieši konkursa laikā. Daudz kas nomainās konkursa gaitā, tev dod arvien jaunus uzdevumus un ir jāspēj pielāgoties. Piemēram, žūrija pēdējā brīdī izvēlas vienu no divām otrajai kārtai sagatavotajām solokoncerta programmām. Finālistiem precīzi septiņās dienās pilnīgā izolācijā jāsagatavo jauns, speciāli konkursam rakstīts skaņdarbs, kurš pēc tam jāatskaņo ar orķestri. Šajā laikā viņus ieslēdz kapelas ēkā un atņem pat mobilos telefonus. Arī pati konkursa norise ir neparasti ilga – tas turpinās veselu mēnesi. Unikāli ir arī tas, ka veselās divās kārtās ir jāmuzicē ar orķestri.

Un kādas ir kopējās tendences?

Arī šoreiz vairāk nekā puse dalībnieku bija no Āzijas valstīm. Visos konkursos Āzijas mūziķu kļūst arvien vairāk, un runā par to, ka tagad klasiskās mūzikas centrs pārceļas uz Āziju. Arvien retāk lielajos konkursos sacenšas mūziķi no Anglijas un Francijas, kur nu vēl no Ziemeļvalstīm. Mēs vēl turamies. Taču biju vienīgais no Baltijas jūras reģiona valstīm.

Kas notiks tālāk?

Līdz jūnija sākumam palikšu tepat, karalienes Elizabetes kapelā, un tad braukšu uz Tenerifi, kur 4. jūnijā nospēlēšu to pašu Sergeja Rahmaņinova Trešo klavierkoncertu, ko būtu spēlējis šeit, konkursa finālā. Pēc tam atgriezīšos Latvijā, kur plānots solokoncerts Mazajā Mežotnes pilī. Jūnija beigās varbūt aizbraukšu uz meistarklasēm Francijas dienvidos. Iespējams, jūlijā būs koncerts Itālijā, saistībā ar kapelu. 29. augustā – uzstāšanās festivālā Rīga Jūrmala. Septembrī, cerams, beidzot notiks jau sen plānotais un vairākkārt pārceltais solokoncerts Katalonijas mūzikas pilī Barselonā.

Gaidāmā uzstāšanās Tenerifē būs turpinājums turnejai ar Spānijas simfoniskajiem orķestriem, ko tieši pirms konkursa sāku trīs koncertos Bilbao ar Basku simfonisko orķestri. Nācās spēlēt trīs reizes, lai koncertu varētu noklausīties visa distancētā publika.

Vairākus gadus esi bijis īsts "konkursu zirgs". Turpināsi?

Tas atkarīgs no tā, vai tev pietiek ar to (kontaktiem, koncertu ģeogrāfiju utt.), kas jau ir, un kā jūties pats personīgi. Konkurss dod iespēju šo loku paplašināt. Šobrīd gribu gatavot jaunas programmas, mazliet pamainīt repertuāru un vairāk pabaudīt koncertu atmosfēru. Konkursos var piedalīties vidēji līdz 30 gadu vecumam vai mazliet pāri šai robežai. Tas ir laiks, kamēr tu esi tajā pasaulē un vēl meklē savu vietu. Līdz tam man vēl ir pāris gadu. Neizslēdzu iespēju, bet šobrīd nezinu, vai to izmantošu. Tuvākajā laikā laikam tomēr ne.

…jo vēl baudi ar iepriekšējām uzvarām saistītās koncertuzstāšanās?

Ne mazākajā mērā nejūtu, ka man nebūtu ko darīt un būtu ļoti jāsatraucas, ka sēdēšu mājās un zvanīšu, rakstīšu visiem pēc kārtas: lūdzu, paņemiet mani! Protams, mūziķa profesijā visu laiku ir jābūt apritē. Vismaz par nākamajiem diviem gadiem varu būt drošs, ka man būs ko darīt. Reti kurš var būt pārliecināts uz ilgāku laiku.

Acīgi aģenti un koncertu rīkotāji spilgtus mūziķus ievēro un uzrunā jau konkursu pirmajā kārtā. Tev arī tā bijis?

Šajā konkursā saņēmu kādas Vācijas menedžmenta kompānijas piedāvājumu. Starp citu, tieši pēc pirmās kārtas. Viņiem ļoti paticis, vēlas izskatīt sadarbības iespēju. Kopā ar savu menedžeri ziemeļu valstīs vērtēsim, vai tas ir kaut kas tāds, kas man derētu. Viss jau nav jāņem. Arī Marijas Kanalsas konkursā Barselonā mani uzrunāja jau pēc otrās kārtas: mēs gribam tevi redzēt savā festivālā! Tagad ar interesi gaidu, kad beidzot savām acīm ieraudzīšu Tenerifes koncertzāli pašā jūras krastā. Tā ir nopietna simfoniskā koncertzāle, nevis brīvdabas estrāde.

Neesi brīvdabas koncertu cienītājs? Piemēram, Dzintaru koncertzālē?

Uzskatu, ka klasiskajai mūzikai tā tomēr neder, un, cik esmu dzirdējis, nevienam tur, lielajā āra zālē, nav patīkami spēlēt. Ar dabisko, akustisko skanējumu tur nepietiek, bet nevar saprast, vai izmantot apskaņošanu. Bet kas ir klasiskā mūzika ar apskaņošanu?! Tā ir nedzīva skaņa… Manuprāt, Dzintaru koncertzāle labi der tikai popmūzikai. Bet, protams, esam spiesti iztikt ar to, kas ir, un vasarā, labā laikā visiem patīk būt tur, pie jūras. Tā ir šīs vietas ekskluzivitāte, bet ne skaņas ziņā. Arī tāpēc, ka tuvākajā apkārtnē bieži notiek trokšņaini masu pasākumi, tur nopietni muzicēt nav iespējams.

Cik konkursu jau ir tavā biogrāfijā? Desmit? Divdesmit?

Tas atkarīgs no tā, kā skaita. Ja pieskaita arī tos, kuros piedalījos bērnībā, mācoties mūzikas skolā, būs diezgan daudz. Bet šis nav mans mūziķa mērķis. Piedalīšanās konkursos nav man likusi kaut kādā ziņā mainīt uzskatus par to, kā man jāmuzicē, ko es redzu mākslā un kas ir tās uzdevums.

Bieži dzirdēts, ka, sacenšoties konkursos, sevi ir jālauž – jāpiemērojas žūrijas gaumei, jo viņi ir tie, kuri vērtē. Bet kurš gan zina, kāda ir žūrijas gaume? To nav iespējams uzminēt, jo cilvēki taču ir tik dažādi! Spēlējot uz skatuves, cenšos pasniegt to, kā es redzu mūziku, un neesmu centies speciāli mainīt to, kā es šo mūziku dzirdu un izjūtu, tāpēc, ka mans skatījums varētu kādu sakaitināt. Ja pats netici tam, ko tu spēlē, tas ir momentā redzams. Konkursos, cerams, meklē personību, nevis tos, kuri var perfekti izspēlēt visas notis. Cilvēki grib klausīties personību. Visi spēlē profesionāli augstā līmenī, bet tikai personība ir tas, kas paliek, un tur izkalkulēt neko nevar. Nevar izrēķināt, ka man vajadzētu tagad spēlēt citādi, nekā es dzirdu un domāju.

Pats iedvesmojošās personības meklē amata brāļu vidē vai citur?

Tagad karalienes Elizabetes kapelā esmu tik labā vietā, kur visapkārt ir ļoti dažādi, spilgti un dziļi mūziķi: vijolnieki, čellisti, pianisti, dziedātāji no dažādām zemēm. Te satieku mūziķus ar ļoti atšķirīgu gaumi un uzskatiem. Vienkārši runājies un skaties, kā viņi redz mākslu un izpaužas tajā. Tas ir tiešām iedvesmojoši – vienkārši dalīties ar to, ko katrs ir atradis un sapratis.

Uz kuru pusi sliecies, pārceļot uz mākslas un dzīves attiecībām populāro dilemmu: dzīvot, lai strādātu, vai strādāt, lai dzīvotu?

Manuprāt, nav iespējama dziļa mākslas atklāsme, domājot, ko es par to dabūšu. Ja tev ir blakus šāda doma, īstajai mākslai nav iespējams piekļūt. Māksla ir greizsirdīga. Esmu piedzīvojis, ka mūzika ir ļoti greizsirdīga. Tā nepieņem dalītu sirdi, un dalīta sirds tādā gadījumā būtu šī vienlaicīgā doma: kas man par to būs? Protams, neizbēgami arī ir jādomā par to, kā tu dzīvosi, ko liksi mutē un vēderā, bet māksla to necieš. Mūzika pieprasa tai nodoties pilnībā. Citādi nav piepildījuma. Piepildījumu tā dod tikai tad, ja to dari tāpēc, ka saskati tajā lielāku jēgu. Ja redzi tajā universālas vērtības, kas ceļ cilvēku, kas cilvēkiem liek kļūt labākiem, uzstādīt jaunus ideālus un kaut ko mainīt dzīvē.

Ja es to ieraugu un ja ir iespējams to mūzikā atklāt un vēl nodot arī klausītājiem, un viņi ir to uztvēruši, tad tas ir ļoti liels. Ja pēc tam, runājot ar publiku, dzirdu, ka viņiem tas kaut ko nozīmē, tad vairs nepastāv jautājums, vai es to daru tādēļ, lai dzīvotu. Drīzāk ir vērts dzīvot tādēļ, lai darītu.

Kurš no līdzšinējiem konkursiem palicis visspilgtākajā atmiņā, bijis visvērtīgākais turpmākajā dzīvē?

Vislabākās atmiņas ir par Marijas Kanalsas konkursu Barselonā. Jau tur tikko ieradies, sapratu, cik ļoti man vispār patīk Spānijas vide un gaiss. Es tur vienmēr labi jūtos, arī atgriežoties uz koncertiem. Tas bija konkurss, kurā es zināju, ka eju uz mērķi. Tas bija: dot vislabāko un uzvarēt. Bija ļoti veselīgs orientieris uz finālu. Jā, uzvarēt tiešām bija mans mērķis, un tas arī izdevās.

Tagad negāji ar šādu mērķi?

Šoreiz tīri personiski mans galvenais mērķis bija uz skatuves atklāt pēc iespējas tuvāku versiju tam, kā es dzirdu šo mūziku. Man daudz svarīgāk bija sajusties ļoti autentiski un brīvi neatkarīgi no sacensības. Konkursa situācija ir visgrūtākā iespējamā. Ir daudz grūtāk nekā koncertos. Nogādāt sniegumā to, ko vēlos mūzikā pateikt, man bija īpaši svarīgi, jo pēdējais gads man bijis tāds, ka es būtībā esmu strādājis viens pats, bez pedagogu uzraudzības. Šis man ir bijis ļoti personisks laiks, kurā esmu meklējis pats savu ceļu. Gribēju saprast, uz ko esmu spējīgs bez lielas palīdzības no ārpuses un kā tas ir – sagatavoties vienatnē? Tagad bija ļoti aizkustinoši saņemt vēstules no iepriekšējiem pedagogiem, īpaši no manas Zviedrijas studiju gadu profesores Jūlijas Mustonenas-Dālkvistas, kura, sekojot konkursam tiešraidēs, augstu novērtējusi un atzīst patstāvīgi izdarīto. Viņai pirms tam bija cits redzējums par to, kā man ir jāattīstās un uz ko jākoncentrējas, bet es uzskatīju, ka man ir jāpamaina vide un jābūt kontaktā ar ideju dažādību. Viņa tam nevarēja piekrist, bet, noklausījusies manu konkursa sniegumu, teica, ka tagad tiešām saprot, kāpēc esmu izvēlējies šādu ceļu. Protams, bez ārējām zināšanām, skolotājiem un mentoriem nevar iztikt, bet katram posmam ir savs laiks.

Ko īsti nozīmē šis tavs jaunais ceļš?

Visu to, ko esmu apguvis iepriekšējo gadu gaitā, tagad gribu iekļaut ļoti personiskā līmenī un sajusties pa īstam ērti tajā visā. To visu apkopot un pilnībā integrēt sevī, jo to nav iespējams izdarīt, visu laiku koncentrējoties tikai uz vienu lietu vai uz ļoti taisnu attīstības līkni. Ja attīstība ir orientēta vienā virzienā, tad varbūt vari sasniegt rezultātu ātrāk, taču skatījums būs viendimensionāls. Ja centies profesionālās zināšanas un pieredzi sasaistīt ar savu dzīvi, visu to savienojot kopā, tas iegūst pilnīgi citu jēgu un spēku. Tad tā vairs nav tikai profesija, kurā tu strādā un kas ir pirkstos, bet tu šajā procesā piedalies ar visu savu personību un dvēseli. Ja to visu integrē, tam ir pavisam cits spēks. Man liekas, ka mūziķis patiesi uzrunā tieši tad, ja spēj šo visu savienot – ja tā ir ne tikai viņa profesija, bet arī dzīvesveids, kas nāk no iekšējās būtības.

Vai dzīvošana mūziķu lokā karalienes Elizabetes kapelā nav savā ziņā līdzīga dzīvei klosterī, kur ir savi rituāli, noteikta, bet arī rimta dienas kārtība un izglītošanās, tiecoties dziļumā?

Jā, šī vide ir ideāla. Varu pilnībā nodoties mūzikai. Līdz šim patiešām neesmu bijis labākā vidē. Tik lieliskas iespējas koncentrēties darbam kā šeit nav bijušas nekur citur. Labākais ir tas, ka katram ir dota pietiekami liela patstāvīgā telpa un katrs var attīstīt savu virzienu, kurā iet. Bet vienlaikus ir arī kopīgais. Tagad, kopš kļuvis siltāks, dažkārt kāds iekurina grilu, pie kura sanākam kopā un runājam. Šeit ir ļoti labs līdzsvars starp kopīgo un privāto, kur katram ir sava studija, instruments, un ir izcila skaņas izolācija. Kad tev ir vajadzība, vari būt pilnībā viens, bet tajā pašā laikā neesi vientuļš.

Tagad Beļģijā ir mīkstināti epidemioloģiskie noteikumi un jau atsākti nelieli koncerti ar klausītājiem. Pat tad, kad ierobežojumi vēl bija, gatavojoties konkursam, mums bija iespēja aizbraukt un uzstāties vienā slimnīcā. Tas laikam bija sociālais projekts. Mūsu kapela ir pazīstama kā vieta, kur cilvēki no dažādām Beļģijas malām var braukt klausīties labu mūziku. Man jau piedāvāja septembrī ierakstu kopā ar vienu kamersastāvu. Man ļoti patīk spēlēt kamermūziku, jo, to darot, ideju apmaiņa ir ļoti dzīva un bagātīga.

Šeit, karalienes Elizabetes kapelā, sākusies tavu meistarstudiju visaugstākā pakāpe?

Jā, ja tās var saukt par mācībām. Mēs šeit esam rezidējošie mākslinieki. Šeit, kapelā, piedāvā pavadīt trīs gadus. Iespējams, šo laiku pagarinās, jo pandēmijas laikā nekas daudz te nav noticis – arī daudzi pasniedzēji nav varējuši atbraukt, nav varējuši notikt koncerti un meistarklases, kuras parasti te norisinās ļoti intensīvi. Tāpēc es šurp atbraucu tikai martā, lai gan bija plānots ierasties jau septembrī. Pārziemoju mājās, Latvijā, jo kāda atšķirība, no kurienes pieslēdzos online stundām? Šo vidi sajutu un novērtēju tieši pirms konkursa. Arī šķietamus sīkumus: to, ka kapelā darbdienās ir pusdienas, turklāt par brīvu. Tas ir ļoti liels atspaids, ka dienas vidū nav jādomā, kur meklēt ēdienu, nav jāskrien uz veikalu pēc produktiem. Brokastis un vakariņas gan jāgādā pašiem, taču mums ir kopīgā virtuve. Tur arī gatavoju sev vakariņas.

Neesmu vēl izpētījis visu sistēmu un iespējas spēlēt kopā ar citiem kameransambļos. Starp citu, Vineta Sareika ar visu savu Artemis stīgu kvartetu šeit ir mācībspēks, Artemis kvartets šeit ir pats galvenais ansamblis un dalās pieredzē ar citiem ansambļiem.

Mums ir perfekti apstākļi. Labākus neesmu savā dzīvē pieredzējis. Katram ir sava studija – istabiņa divos līmeņos: augšā guļu, bet lejā ir flīģelis. Ir arī ļoti labas ierakstu iespējas, zāles un mūziķi, ar kuriem kopā spēlēt ansamblī. Cik nu tagad ir iespējams, tiek organizētas koncertiespējas. Vairāk ir paša darbs, nav obligāto stundu, lekciju. Šī nav ne universitāte, ne akadēmija. Varu spēlēt jebkurā laikā. Var spēlēt pat naktī, jo visās studijās ir izcila skaņas izolācija – patiešām pilnīgi nekas nav dzirdams. Mums ir divi mentori (pedagogi): kanādiešu pianists Luī Lortī un armēņu pianists Āvo Kujumdžans, kuram ir klavieru klase Vīnē. Es viņus nesauktu par skolotājiem. Vārds "mentors" ir ļoti atbilstošs, jo visi, kas šeit atrodamies, esam jau koncertējoši pianisti, katram ir sava dzīve, koncerti un plāns. Būtu grūti darboties pēc līdzīgas programmas. Šīs ir mentora un mācekļu attiecības, un tas ir tieši tas, kas man tagad ir vajadzīgs. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata