Pēdējās nedēļās notikumu netrūkst. Varētu runāt par atlūgumiem, atkāpšanos un varbūt dažu amatpersonu gadījumā arī bēgšanu, varētu apcerēt daudzos skandālus un nākt klajā ar spilgtiem paziņojumiem. Bet tā vietā par šīs nedēļas centrālo tēmu izvēlējāmies kaut ko, kas, šķiet, vismaz Latvijā nekad nenovecos un aktualitāti nezaudēs. Čekas maisus. Jeb, precīzāk, – režisora Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra aktieru piedāvājumu uz tiem paskatīties citādi.
"Skaties, kā gribi, katrai lietai ir divas puses. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šī izrāde bija jātaisa. Man bija skaidrs, ka vēsture ir daudz sarežģītāka, ka nevarēs visus vienkārši sadalīt tumšajos un gaišajos spēkos," teic Hermanis. Viņš arī atzīst, ka izrāde veidota, rēķinoties ar tiem, kas padomju laiku piedzīvojuši un kam tiešāk vai ne tik tieši čekistu darbību nācies izjust uz savas ādas, bet „pārējie, cik nu sapratīs, tik sapratīs. Mūsdienu jauniešiem tā, protams, ir cita planēta".
Jāatzīst, tieši par to gan izrādes laikā, gan vēl ilgi pēc tās ir jādomā. Par to, ka tik tiešām jau uzaugusi paaudze bez "maisiem". It kā vajadzētu būt – arī bez bailēm, ka vistuvākais cilvēks varētu ziņot par jubilejā ēstu vafeļu torti. Uzaugusi paaudze, kam „čekas maisi” jau kļuvuši par simbolu. Taču no to ēnas joprojām neesam brīvi. Lai cik sāpīgi tas nebūtu, tas ir simbols nevis kaut kam, kas pieder pagātnei, bet drīzāk tādam kā rēgam, kas visu laiku kaut kur tepat joprojām mīt. Tik tiešām – kā tāda imagināra Otrā Rīga, Otrā Valsts, kuras mūri varbūt pat ir krietni stiprāki nekā tad, ja būtu reiz fiziski uzcelti un vēlāk pa kripatai drupināti, līdz sagrauti.
Simbols neaptveramām bailēm un absolūtai bezjēdzībai daudz vairāk nekā stučītājiem un stučīšanai.
Simbols vājumam un spēkam, kas pašos cilvēkos vien rodams.
Vēl tas liek domāt arī par to, vai šai paaudzei, pie kuras esmu pieskaitāma arī pati, kaut kas no tā visa nav nodots līdz ar gēniem, iesēts pašos būtības dziļumos un vai nevajadzēs vēl daudz vairāk laika, lai to izravētu un aizaudzētu. Ja mēs zinām, ka nedziedināmas slimības vai vismaz nosliece uz tām tiek mantota un nodota no paaudzes paaudzē, kas mums liek domāt, ka sadragāta, samocīta un kropla pasaules uztvere, emocijas un izjūtas pazūd kā nebijušas? Varbūt tās mūsos ieēdas vēl krietni vairāk un spēcīgāk, paliekot kaut kur gēnu līmenī un tikai pavisam lēnām ļaujot sevi vispār atpazīt un izveidot imunitāti. Varbūt tāpēc arī ir tie šī brīža skandāli, domāšana, ko izsvēpēt daudz grūtāk, nekā pirmajā brīdī varētu šķist.
Varbūt tāpēc arī izrādes garums, piecarpus stundu, kļūst simbolisks – gribas īsināt, bet tad nāk atskārsme, ka tieši tik neizturami gari jau tas viss ēnojums velkas. Un diemžēl to nav iespējams noīsināt.
Šīs SestDienas, 12. – 17. aprīļa, numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Neatņemsim internetu, ja pastučīsiet. Režisors Alvis Hermanis par to, kāpēc viņa aktieri uzzinājuši vairāk nekā īstā VDK izpētes komisija, un par tiem, kurus nevar nospiest uz ceļiem.
PASAULĒ. Brunejas šariats. Dienvidaustrumāzijas karaliste izpelnījusies starptautisku kritiku par jaunu likumu, par kura pārkāpšanu draudēs ķermeņa locekļu amputācija un nāve, nomētājot ar akmeņiem.
FOKUSĀ VIDE. Plāksteru sistēma. Skaidrības, ko iesākt ar medicīniskajiem atkritumiem un kā tiek organizēta to apsaimniekošana Latvijā, šķiet, līdz galam nav nevienam. Turklāt tieši šajā jautājumā visspilgtāk izceļas Latvijas atkritumu apsaimniekošanas tipiskās iezīmes: precīzu un viegli pārskatāmu datu trūkums, daudz iesaistīto, kas katrs atbild par nelielu apsaimniekošanas segmentu un atbildību mētā kā karstu kartupeli no viena pie otra, bet tam visam pa vidu – apjukuši iedzīvotāji.
EIROPA. Tuvojoties balsojumam par jauno Eiropas Parlamenta sastāvu, SestDiena sāk sarunu ciklu par Eiropu un to, kam mums tā vajadzīga. Bet vispirms mēģināsim noskaidrot, kas ir vienojošais, uz ko sabiedrību aicina EP vēlēšanu kampaņa, un kā Latvijā šī pirmsvēlēšanu gaisotne atšķiras no laika pirms Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām.
TUVPLĀNĀ. Vai! Pavītolu aizmirsām! Grupas Līvi dibinātāja Jura Pavītola ļoti atklātajos stāstos var klausīties bezgala ilgi, brīžam matiem ceļoties stāvus, un ar tiem pietiktu ne vienai vien grāmatai vai filmai. Viņš ir cīnītājs pēc dabas, kuram, šķiet, pat ar vējdzirnavām izdotos tikt galā.
DABA. Pūkainie un saudzējamie piekrastē. Katru pavasari jūras malā sastopamie roņu mazuļi izraisa lielu cilvēku interesi, taču nereti, mēģinot dzīvniekiem palīdzēt, tiem tikai nodara pāri. Šogad mazo pūkaiņu bijis sevišķi daudz un aktualizējies jautājums par aizsargājamo dzīvnieku iespējamo medīšanu.
CEĻOJUMS. Kurzemes tālā "aste". Pavasaris ir īstais laiks, lai dotos klejot dabā, – putnu balsis, zaļums, kas vēl tikai šķiļas, un Latvijas pelēkais krāšņums, kas aizved līdz Dunikas tīrelim, Papes dabas parkam un Embūtes tritoniem.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
apnikuši