Šonedēļ, nu jau pavisam īsu brīdi pirms kārtējām vēlēšanām, gribējās paskatīties uz politikas procesu mazliet citādi. Pašu politiķu acīm. No to skatpunkta, kuri ne tikai pie lielā politikas zupas katla bijuši un no tā smēluši, bet arī paši maisījuši, karsējuši, šo to arī piededzinājuši. Varbūt kāds applaucējies, bet cits palicis izsalcis un joprojām ik pa četriem gadiem jūt nepārvaramu vēlmi, nepiepildāmu apetīti un skatās kārām acīm uz to lielo virumu. Aizņemoties un nedaudz pārfrāzējot pašmāju politisko līderu tēzes – ir taču interesanti tik tiešām, kas viņi izrādās esam, kurš tur īsti lauza, kuri lūza, kuram bija īstā tehnoloģija, kurš izrādījās gadījuma kalps, kurš tikai piezīmes burtnīciņās veica. Ja to visu vēl salīdzina ar citviet izdotajiem pasaules līderu prātojumiem un atklāsmēm, nudien, interesanta aina. Sevišķi tad, kad tie, kuri paši savās atmiņās šķietas esam bezgala vareni un spoži uzauguši, konfrontējas ar kāda cita kolēģa neizsakāmo spožumu, neatkārtojamiem sasniegumiem un īsto un vienīgo patiesību jau citās atmiņās.
Bez ironijas šeit nu nekādi. Bet arī par ko aizdomāties ir. Katram no mums. Kaut vai par to pašu pazemības tikumu, kas gribot negribot nāk prātā, visus šos garadarbus lasot un pārlasot.
Redz, ne jau tikai baznīca un pāvests, kurš nule viesojās Latvijā, atstāj tādu interesantu pēcgaršu. Skatoties panorāmu plašāk un vienlaikus mēģinot tajā ieraudzīt katra konkrētā cilvēka nopelnus, nevilšus atkal nonākam pie vēsturnieku mūžīgā jautājuma: kurš tad tajā procesā bija noteicošais? Apstākļi, no kuriem dzima vajadzīgais varonis, vai personība, kura izveidoja apstākļus?
Kamēr uz to nav atbildēts, varam turpināt piemērīt Lāčplēša ausis paši sev vai favorītiem, meklēt laimes dzīvnieku vai pragmatiski izvērtēt apstākļus. Galvenais – pieslēgties. Arī šīm vēlēšanām.
Žurnāla SestDienas 28. septembra – 4. oktobra numurā lasiet:
TĒMA. Saslēgt tīmeklī visus. Lai gan Latvijā ar interneta pieejamību nav sistemātisku problēmu, uz lauriem gulēt nevaram, jo vēl ir gana daudz cilvēku, kuri, lai gan gribētu būt „tīklā”, ir nepieslēgti.
DZĪVĀ VĒSTURE. Simt cerību pieturu. Latvijas pasta simtgadē fotogrāfs Jānis Deinats grāmatā 100 pasta pieturu iemūžinājis vienu no mūsu lauku ainavas tīrradņiem – pastkastītes. Diez vai vēl pēc simt gadiem tādas būs.
PĒCGARŠA. Kā mēs braucām pāvestu lūkoties. Pāvests Francisks Baltijas valstīs viesojās vien dažas dienas. Taču kas pēc viņa apmeklējuma palicis prātā un ko tas deva tiem, kuriem bija iespēja viņu satikt klātienē?
POLITIKA. No poētisma līdz zīmolam. Politiķi Latvijā bijuši gana naski, daloties atmiņās un vērtējumos par valstī notikušo. Vēsturnieks Jānis Taurēns pēta, kas memuāros izcelts vairāk, kam tie noder, cik objektīvu ainu par valsti rāda un ar ko atšķiras no citviet pasaulē publicētajiem.
PASAULĒ. Pelēči pret lopkopjiem. Rietumeiropā strauji savairojušies savulaik gandrīz izmirušie vilki, kuri mēdz uzbrukt ganāmpulkiem. Lopkopji prasa ierobežot vilku populāciju, bet dzīvnieku aizstāvji aicina uz mierīgu līdzāspastāvēšanu ar pelēčiem.
KULTŪRA. Meklējot oāzi Liepājā. No 28. līdz 30. septembrim Liepājā ceturto reizi norisināsies Liepājas Mākslas forums. Šī gada programma ir īpaši saistoša – vizuālā māksla, deja, klasiskā mūzika, džezs, elektronika un kino. Bet īpaši svarīgi tas, ka visas šīs disciplīnas mīsies un kārtosies, slāņosies un kūleņos, lai kopā iepazīstinātu ar mākslas bezgalīgajiem plašumiem.
PIEREDZE. Augļkopības mugurkauls. Ja vien neesam saistīti ar akadēmisko dzīvi vai pastiprināti neinteresējamies par kādu no zinātnes nozarēm, visticamāk, nezinām, „kur tie zinātnieki dzīvo”. Dobeles Dārzkopības institūts pēdējos gados arvien vairāk rīko dažādus publiskus pasākumus, un pētnieki paši dodas dārzā stāstīt, skaidrot un meklēt atbildes uz jautājumiem. Tas nozīmē arī būt saprotošam, kad kāds atbrauc ar vienu ābolu no sava piemājas dārziņa un grib zināt, kas tā par šķirni. Institūta zinātniskās padomes vadītāja un pētniece Edīte Kaufmane gan iesaka labāk paņemt vairākus ābolus un arī kociņu nofotografēt.
CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Lidotāja mājupceļš. Kā pilots un instruktors viņš ir lidojis četros dažādos režīmos un gaisā pavadījis vairāk nekā 1000 stundu. Edvīns Brūvelis 5. oktobrī svinēs 95 gadu jubileju, bet viņa atmiņas par 1945.–1946. gada „ceļojumu” cauri Eiropai zīmē gan laikmeta, gan nepārejošo vērtību ainas. Viņa dzīvē visu noteicis sapnis lidot, mīlestība pret tuvākajiem un apdomība – to apliecina arī viņa un vēl divu latviešu jaunekļu stāsts, kā viņi kara beigās meklēja ceļu uz Rietumiem. Visi trīs ir dzīvi un veseli joprojām – katrs gan savā pasaules malā.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLS VIEDOKLIS, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.