Stacijas laukumā Rīgā 2000. gada 13. maija priekšpusdienā norisinājās Latvijas neatkarības laika perioda vērienīgākā sportistu sagaidīšana. Hokeja izlase ar 5. maija saviļņojošo uzvaru 3:2 pasaules čempionātā Sanktpēterburgā pār Krieviju bija uzjundījusi vēl nebijušas emocijas. Aizturētu elpu hokejam līdzi sekoja visi – no mājsaimnieces līdz Saeimas deputātam –, un, kad atskanēja beigu sirēna, Latvijas malu malās cilvēki gribēja uzsist uz pleca ledus bruņiniekiem un viņu karavadoņiem. Uzmundrinājums tagad ļoti noderētu tās izlases galvenajam trenerim Haraldam Vasiļjevam.
Vasiļjeva smeldzīgais stāsts
2017. gadā Haraldam konstatēja deguna blakusdobuma audzēju. Diagnozi ''endokrīnais tumors ļaundabīgs'' bija grūti pieņemt, taču tāda bija realitāte. Tā gada novembrī Vasiļjevu operēja Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā. Nezināmu iemeslu dēļ pēc operācijas izveidojās trombs, un Haralds pārdzīvoja smagu insultu. Pazuda runas spējas, kuras tā arī joprojām nav atjaunojušās. Pēc kāda laiciņa Vasiļjevs devās uz pārbaudi un izrādījās, ka audzējs ir atjaunojies. Būtu noderējusi apstarošana vai ķīmijterapija, bet insulta dēļ šīs ārstēšanas metodes nedrīkstēja lietot. Ārsti norādīja, ka iespējama ir tikai paliatīvā aprūpe.
Vasiļjevu ģimene meklēja risinājumu. Hokejista karjeru Krēfeldē beigušais dēls Herberts Vasiļjevs atrada ārstu un slimnīcu Vācijā. 2019. gadā sekoja divas smagas operācijas, kuru laikā nācās atvērt arī galvaskausu, lai nostiprinātu smadzeņu apvalku, un, par laimi, ļaundabīgo audzēju izdevās izņemt. Dakteri sacīja, ka starošana un ķīmijterapija, iespējams, nebūs nepieciešama. Vasiļjevi ilgu laiku pavadīja Vācijā, un Haralda veselība uzlabojās.
''Mēs daudz vingrojām, gājām uz fizioterapijas nodarbībām, kad tas bija iespējams, arī pie logopēda un ergoterapeita. Viņam tiešām ir ievērojami labāk,'' cerīgi nākotnē raugās Haralda sieva Velga. Nākamā pārbaude Vācijā viņam paredzēta maijā. Pēc ārstu prognozēm, piecu gadu laikā ļaundabīgajam audzējam nevajadzētu veidoties.
''Daudz ko Haralds var izrunāt, arī lamu vārdus krieviski, kas zemapziņā no hokeja laikiem ir palikuši, tāpat arī vārdus, kas tagad iemācīti, bet viņš nevar tos pielietot īstajā brīdī. Es jūtu, ka viņš ir iemācījies lasīt, jo internetā spēj atrast nepieciešamo informāciju. Tāpat arī uzlabojas apziņa un saprašana. Haralds spēj atrast viņu interesējošās televīzijas programmas. Viņš zina, kad ir hokeja spēles, un tās arī skatās – gan Latvijas, gan KHL.
Haralds turpina dzīvot savu dzīvi. Vienīgā problēma, ka viņš nevar pateikt, ko vēlas. Ir reizes, kad viņš cenšas to darīt, bet nesanāk.
Tad es viņam mācu, lai parāda savas vēlmes, un to viņš dažreiz arī izdara. Ir mums arī speciāls runas aparāts, uz kura uzspiežot viņš varētu savu domu pateikt, bet ar to Haralds nav iemācījies darboties. Es ļoti vēlos vēlreiz viņu aizvest pie logopēda. Ir pagājis laiciņš, un varbūt tagad logopēda palīdzība spētu uzlabot runas spējas,'' tā Velga.
Biedrība Hokejaatbalstam.lv nomaksājusi Vasiļjevam fizioterapeita, ergoterapeita un logopēda pakalpojumus, taču Covid-19 pandēmijas laikā bez vakcīnas tos izmantot ir riskanti. ''Es baidos viņu vest, jo Haraldam šāda vizīte var beigties liktenīgi. Risks patiešām būtu liels. Ja šajos apstākļos Haralds nonāks slimnīcā, viņš mājās vairs neatgriezīsies. Viņš taču nevar pateikt, kas sāp un ko vēlas!''
Velga pie ģimenes ārsta ir pieteikusi Haraldu rindā, taču uzaicinājums potēties vēl nav saņemts.
Veidos vēstures datubāzi
Lielā mērā Covid-19 pandēmija veicinājusi Hokejaatbalstam.lv izveidošanu. Astoņdesmito gadu Latvijas bērza un RASMS Rīga komandas aizsargs Guntis Bāliņš, kurš vienā sezonā pielaikojis arī Rīgas Dinamo meistarkomandas kreklu, štata vietu samazināšanas dēļ zaudēja darbu Latvijas Hokeja federācijā.
Bāliņš turpināja trenera darbu Prizmas hokeja skolā, taču pēkšņi esošais brīvais laiks mudināja īstenot jau iepriekš lolotu ideju par atbalsta fonda izveidi hokeja veterāniem. Sekoja telefona zvans uz zvērinātu advokātu biroju Spīgulis & Kukainis Artūram Spīgulim, hokeja projekti allaž saistoši ir arī automašīnu transportēšanas un loģistikas firmas Kurbads vadītājam Andim Pikānam, kurš jau bija ievilcis arklu hokeja vēstures vagā, un tā 2020. gada novembrī iekustējās vēl nebijis vezums Latvijas sporta druvā.
Atverot Hokejaatbalstam.lv interneta mājaslapu, pirmais vēstījums ir par Latvijas hokeja aizmirstajiem varoņiem: ''Kā uz jebkuras skatuves, arī uz ledus ne visi sasniedz savus sapņus. Ejot pēc nemitīgām uzvarām laukumā, nopietnu traumu un neveiksmju rezultātā daļa spēlētāju zaudē dzīvē. Biedrība Hokeja atbalstam nodrošina Latvijas hokeja veterāniem materiālu atbalstu un veselības pārbaudes, kā arī veido lielāko Latvijas hokeja vēstures datubāzi.''
Hokejaatbalstam.lv ir trīs darbības virzieni. Pirmais – Latvijas hokeja vēsture, kas ietver digitālās Latvijas hokeja vēstures datubāzes veidošanu, kurā apkopota informācija par Latvijas hokeju un personībām cauri laikiem. Otrais – ziedojumu vākšana Latvijas hokeja veterānu atbal-stam, nodrošinot materiālu palīdzību, veselības aprūpi un piemiņas vietu ierīkošanu. Trešais – hokeja muzejs, kas būtu interaktīvs muzejs ar Latvijas hokeja vēstures lielākajiem notikumiem, vēsturisku atribūtiku un hokeja veterānu tūrēm.
Projekta mentors ir 80 gadu slieksni pārkāpušais Ēvalds Grabovskis, kurš astoņdesmitajos gados bija Rīgas Dinamo galvenais treneris un 1995. gada pasaules B grupas čempionātā vadīja Latvijas izlasi.
Grabovskis taciņu Latvijas Hokeja muzeja izveides virzienā bija ieminis jau pirms Hokejaatbalstam.lv izveidošanas. 2020. gada projekta vēstnesis bija Latvijas hokeja valstsvienības kapteinis Kaspars Daugaviņš, kurš cenšas iekustināt profesionālā līmenī spēlējošos Latvijas hokejistus, lai viņi sniegtu atbalstu hokeja veterāniem. Kaspars arī pats ar savu piemēru iedrošina citus. Nule izsolīts Daugaviņa spēles krekls, ar kuru viņš aizvadīja savu labāko sezonu Kontinentālajā hokeja līgā (KHL) Piemaskavas Vitjaz komandas sastāvā, 58 spēlēs sapelnīdams 49 (17 + 32) rezultativitātes punktus. Kaspara kreklu iegādājās Anglijas pilsētā Bredfordā dzīvojošais Jānis Caune, kuram pēc tam sociālajos tīklos Daugaviņš personīgi pateicās.
''Sākotnējā doma man bija atdzīvināt personāžus, kas savulaik bija mani elki. Tie bija gan spēlētāji, gan arī treneri,'' tā savu iesaistīšanos projektā pamato Kaspars.
''Pēc karjeras beigām viņiem ir jādomā, ko darīt. Viena daļa izvēlas trenera profesiju, bet ne visiem uzreiz izdodas atrast savu vietu dzīvē. Iekrājumi nav ilgākam laika periodam, bet ar jauno algu ir grūti savilkt galus kopā.'' Galvenā prioritāte esot palīdzēt hokeja veterāniem ar veselības problēmām, un Daugaviņš cenšas pamudināt arī citus profesionālā līmenī spēlējošos kolēģus atbalstīt bijušos hokejistus. ''Es zinu, ka visa nauda patiešām arī aiziet tam paredzētajiem mērķiem. Vispirms jau tie ir medikamenti, brilles, protēzes… Tagad vācam naudu kapa pieminekļa uzstādīšanai Uldim Opitam (bijušais hokeja vārtsargs, treneris un hokeja dzīves organizētājs, kurš aizsaulē devās pagājušā gada decembrī 88 gadu vecumā, – aut.). Ir veterāni, kuri nevar atļauties katru mēnesi tērēt 30 eiro zāļu iegādei. Palīdzēt viņiem ir labs veids, kā dot atpakaļ hokejam. Mēs ceram arī uz lielāku atbalstu no amatieru hokeja. Mums ir tik daudz amatieru komandu! Ja katra komanda noziedotu, teiksim, 100 eiro konkrētam mērķim, tas arī būtu jūtams atbalsts, jo arī viņiem bērnībā taču ir bijuši savi elki, kuru gaitām sekojuši līdzi.''
Jāoperē gūžas, saspiesti nervi
Māris Baldonieks ir bijis klāt gandrīz visos Latvijas hokeja izlases priekos un bēdās laika posmā no 1995. līdz 2017. gadam. Sākotnēji Māris bija galvenā trenera palīgs, bet pēc tam 14 gadu – valstsvienības ģenerālmenedžeris.
''Daudzi veterāni ir gandarīti par to vien, ka viņi ir sameklēti un uzrunāti. Piemēram, Verners Spāde un Andris Hendelis, kuram ir nopietna slimība un kurš ilgāku laiku ir ārpus hokeja aprites,'' uzsver Baldonieks.
Atbalsts gan tiek uztverts dažādi. Viena daļa veterānu pēc Dobeles dzirnavnieka piegādātās pārtikas pakas iztaisnojas kā savulaik pēc sāpīga spēka paņēmiena laukumā ''man viss kārtībā!'', ''es pats par sevi varu parūpēties'', tomēr kopumā attieksme esot pozitīva. Atbalsts vairāk ir nepieciešams tiem veterāniem, kuriem pēc ledus laukumā pavadītajiem gadiem veselības problēmu dēļ tagad jāguļas uz operācijas galda. Tā ilggadējam hokeja tiesnesim Rihardam Jēgeram savulaik jau ir operētas gūžas. Kauli aizstāti ar mākslīgiem implantiem, kas nodiluši, un atkal ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Astoņdesmito gadu Latvijas bērza hokeja komandas ārsts Silvestris Zēbolds tagad ir labi zināms traumatoloģijas un ortopēdijas speciālists, un viņš piekritis Jēgeru operēt. Daļu finansējuma sniegs arī Hokejaatbalstam.lv. Tas ir tikai viens no piemēriem.
Kad atbalsta fonds vēl nebija izveidots, veterāni ik pa laikam klauvēja pie Latvijas Hokeja federācijas durvīm, lai saņemtu palīdzību finansiāli dārgākajām operācijām. Ar biedrības izveidošanu atbalsta mehānisms ir uzlabojies, un tagad ir iespēja palīdzēt plašākam veterānu lokam.
Baldonieks 70. gadu otrajā pusē cementēja aizsardzību Rīgas Dinamo un Latvijas bērza komandā. Māris ir svīdis arī par elli nodēvētajās Kandavas nometnēs. Cilājot svarus, nopietna slodze gūlās uz plaukstas locītavām, un sekas tagad ir jūtamas. Baldoniekam ir tā saucamais karpālā kanāla sindroms. Ir saspiesti nervi, tāpēc tirpst rokas. Arī viņam Hokejaatbalstam.lv finansiālā palīdzība lieti noderēs, kad būs nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.
Atceras arī Talsu entuziastu
Talsu hokeja celmlauzim Imantam Ziediņam šovasar būs apaļa 70 gadu jubileja. Pateicoties Imanta neatlaidīgajam darbam un apsēstībai ar hokeju, padomju laikā mākslīgais ledus laukums bija ne tikai Latvijas galvaspilsētā (Rīgas Sporta pils un Daugavas ledus halle), bet arī Talsos. Jau vairāk nekā 30 gadu Ziediņš rūpējas par ledus laukumu un hokeja zinībās skolo jaunos talseniekus. 2019. gada nogalē Latvijas Gada balvas sportā svinīgajā ceremonijā Ziediņš no Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita saņēma balvu par mūža ieguldījumu sportā.
Fanātiska darbošanās hokeja laukumā un ārpus tā no agra rīta līdz vēlai vakara stundai sirdij par labu nav nākusi. Imantam ir veikta operācija sirds sašaurinātā asinsvada paplašināšanai. ''Labi, ka laicīgi to konstatēja. Mani operēja visiem zināmais kardiologs profesors Andrejs Ērglis. Ievadīja man metālisku atsperīti, lai izplestu asinsvadu. Tagad jūtos labi. Pagājušajā sezonā piesardzīgā režīmā vēl pats uzspēlēju hokeju, tikai ļoti jāuzmanās, jo pēc slodzēm trūkst elpas.''
Pēc operācijas Imantam jālieto zāles, kuru iegādei katru mēnesi jātērē aptuveni 50 eiro. Ziediņš ir pateicīgs Hokejaatbalstam.lv, kas palīdzēja iegādāties medikamentus.
''Patīkami, ka atceras hokeja cilvēkus arī ārpus Rīgas. Man solīja apmaksāt arī jaunu briļļu iegādi.''
Talsu mākslīgais ledus laukums pēc izmēriem ir mazāks nekā citviet Latvijā, un jaunie censoņi pēc hokeja pamatu apgūšanas izvēlas treniņus turpināt Ventspilī, Liepājā vai Rīgā, tomēr Imants neatlaidīgi soli pa solim turpina modernizēt padomju laika būvi. ''Nomainījām apgaismojumu. Latvijā līdzīgs tagad vēl ir tikai Arēnā Rīga!'' ar lepnumu stāsta Ziediņš. Ģērbtuvēs Eiropas projekta ietvaros ir nomainīts grīdas segums. Piesaistīt Eiropas attīstības fondu naudu palīdzējis dēls Māris Ziediņš. 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs un 2005. gada pasaules čempionātā Insbrukā Māris Ziediņš spēlēja Latvijas valstsvienības sastāvā. Māris studēja un spēlēja hokeju ASV, un iegūtā Amerikas augstskolas izglītība lieti noderēja, kad Zviedrijas granulu ražošanas kompānija Scandbio rīkoja konkursu uz direktora amatu. Māris uzvarēja un Talsu novada Laucienes pagastā tagad vada Scandbio, bet vakaros palīdz tēvam Imantam slidotprasmē apmācīt jaunākos talseniekus.
Imants Ziediņš ar konkrētu piemēru arī pamato nepieciešamību veidot Latvijas hokeja vēstures datubāzi un vairāk stāstīt par mūsu kādreizējām slavenībām: ''Kad strādāju vēl sporta skolā, saviem audzēkņiem dalīju hokeja kreklus. Pavaicāju: kurš vēlas 19. numuru? Ģērbtuvē bija jūtams apmulsums, jo puikas un pat viņu vecāki nezināja, kāpēc piedāvāju 19. numuru! Es arī biju šokā: kā tas var būt, ka Latvijā vairs nezina, ka ar 19. numuru spēlēja mūsu izcilākais uzbrucējs Helmuts Balderis?''
Mūsdienās ar hokeja spēlēšanu augstā līmenī var labi nopelnīt un nodrošināt sev arī pārticīgas vecumdienas. Padomju laikā meistarkomandu spēlētāji uz pārējo fona arī labi pelnīja, taču to dienu algas un prēmiju apmēri nav pielīdzināmi pašreizējiem profesionālajiem līgumiem.
Tāpēc arī vecākajai hokeja paaudzei atbalsts ir īpaši noderīgs. Laiks skrien ātri. Neatgādinot par mūsu izcilībām ledus laukumā, apmulsums drīzumā iestāsies, kad jaunajiem aizsargiem piedāvās arī septīto vai astoto numuru vai mazajiem ripas ķērājiem pavaicās, vai viņi zina, kuram izcilam vārtsargam Latvijas valstsvienībā bija pirmais numurs. Lai gan tādi gadījumi jau esot bijuši, ka par Kārli Skrastiņu, Sandi Ozoliņu un Artūru Irbi jaunā paaudze neko nav dzirdējusi.