Aukstuma viļņi un vasaras prognozes

Atmiņai, ne vēsturei

Šobrīd, vēl bez laika distances atskatoties uz 2018. gada vasaru, šķiet, ka tā paliks atmiņā ilgi un daudziem, taču, raugoties uz skaitļiem, izrādās – tā nav bijusi rekordiste. Te, protams, jautājums par kritērijiem un datu apstrādes principiem, bet 2004. gada vasara Latvijā vidēji bija par astoņām dienām garāka. Vai kādam tā atmiņā palikusi kā sevišķi gara? Nezinu. Man ne.

Tiesa, arī siltuma ziņā šī vasara nespēja no troņa gāzt 2010. gada karstuma karalieni. To gan es atceros, un tā patiesi bija karsta. Šīs vasaras mēnešu vidējā temperatūra bija +18,1 grāds, kas bija par 0,3 grādiem mazāk nekā 2010. gadā. Tāpat šī vasara bija sausa, bet ne tuvu sausākā. Nokrišņu daudzums bija par aptuveni 30 procentiem mazāks, nekā ierasts, taču apvienojumā ar ilgstošo un noturīgo karstumu un vēlāk arī sauso un silto laiku rudenī sausums atstās pēdas arī 2019. gadā. Līdz ar to jāpiedzīvo vilšanās – jau kopš vasaras beigu puses sekojot līdzi datu rindām, statistikas apkopojumiem un aprēķiniem, vien jāatzīst, ka šāda saules un siltuma pielieta vasara arhīvos ieguls parastajos, nevis rekordistu plauktos.

Labi, labi – tik traki tomēr nav. Tā tomēr uzvarēja nominācijā «agrākā vasara», jo lielākajā daļā valsts sākās 7.–9. maijā, tāpat arī viss maijs bija rekordkarsts. Vēl neparasti daudz bija to dienu, ko meteoroloģijā sauc par vasaras jeb tām dienām, kad temperatūra ir +25 grādi un vairāk. Dobelē tādas bija 60 – veseli divi mēneši. Savukārt Liepājā pirmo reizi vienas vasaras laikā bija piecas tropiskās naktis, kad temperatūra visas nakts gaitā tā arī nenoslīdēja zem +20 grādiem.

Par sasniegtajām virsotnēm

Taču pirms runām par šī gada tendencēm laikapstākļos jāatskatās ne tikai uz vasaru – neba tikai tai ir sasniegumi. Pērn arī ziema bija tāda kā mazliet jukusi un sāka izpausties tikai tad, kad visi jau sen gaidīja pavasari. Pirmkārt, lielā daļā valsts tā sākās ar sabiedrības dāmai cienīgu kavēšanos – tikai 11. janvārī. Otrkārt, kulmināciju sasniedza tad, kad visi jau gaidīja pavasari, – februāra beigās un marta sākumā. Zemākā temperatūra, kas fiksēta 2018. gadā, bija 23. februāra rītā Daugavpilī, kad termometra stabiņš noslīdēja līdz –27,4 grādiem. Daugavpils bija Latvijas aukstuma pols arī martā, kad 3. datumā tur bija –21,5 grādi. Neierasti, ka biezākā sniega sega izveidojās nevis Vidzemē vai Latgalē, bet gan Kurzemē – Talsu apkaimē 26. februārī bija 31 centimetru dziļš sniegs.

Pavasaris atšķirībā no ziemas bija straujš, ātrs un pieklājīgs, lieki neaizkavējoties, deva vietu vasarai. Lielākajā daļā Latvijas meteoroloģiskais pavasaris sākās marta beigās un aprīļa sākumā un jau aptuveni pēc mēneša – 7. maijā –, cienīgi klanoties, ļāva sākties vasarai, tādējādi kļūstot par vienu no īsākajiem pavasariem novērojumu vēsturē.

Vasara… jau izrunājām – karsta! Nepieminēju vēl vienīgi vasaras karstuma uzvarētāju – tā otro gadu pēc kārtas bija Bauska, kur 30. jūlijā temperatūra sasniedza +34,2 grādus. Rudens arī vēls, silts un sauss ar diviem savdabīgiem rekordiem: pirmo reizi vēsturē tik vēlu rudenī temperatūra sasniedza +30 grādu (tas bija 21. septembrī Jelgavā), un izdevās atkārtot arī vēlāko +20 grādu rekordu, proti, 18. oktobrī Daugavpilī un Dobelē bija +20 grādu, kas ir vēlākais datums rudenī, kad tā noticis. Interesanti, ka iepriekš tieši tajā pašā datumā tā notika tālajā 1949. gadā.

Vēl nedrīkst aizmirst notikumu, kas sociālos tīklus sapurināja vēlā darbdienas vakarā, 27. novembrī. Es pats tobrīd baudīju atvaļinājumu tālās dienvidu salās, kad mans telefons sāka vibrēt visos iespējamos saziņas kanālos – zvani, īsziņas, WhatsApp, tviteris un feisbuks taujāja pēc skaidrojuma, jo Rīgā snieg, puteņo un… zibeņo! Lai arī kaut kur Latvijas piekrastē tas notiek gandrīz katru ziemu, Rīgas apkaimi zibeņošana puteņa laikā neskar tik bieži. Nedaudz pārspīlējot, to var saukt par tādu īpašu vasaras sveicienu, jo tieši vasarā sasilušie Baltijas jūras ūdeņi ir galvenais iemesls neparastajai parādībai. Brīžos, kad mūsu reģionā ieplūst ļoti auksts gaiss, siltie jūras ūdeņi strauji iztvaiko, veidojas lieli gubu mākoņi, kuros ūdens ir visos agregātstāvokļos – šķidrs, sasalis un arī gāzveida jeb tvaiks –, un tie ir dažādi lādēti, tāpēc arī rodas zibens. Ja jūras ūdeņi neglabātu vasaras saules siltumu, šāda parādība nebūtu iespējama.