Vispirms aiz slēgtām durvrvīm
Tas brīdis, kad Igaunijas lauku ļaudis, kas jau labu laiku bija sajutuši sevī vajadzību pēc kaut kā vairāk par dienišķo maizi un nebūt ne visiem saprotamā kārtā atlicinājuši ikdienā laiku dziedāšanai vietējā korī, sāka aktīvi rosīties, lai dotos uz Tērbatu, pienāca tieši pirms 150 gadiem. Ceļš uz pirmajiem dziesmu svētkiem kājām vai zirgu pajūgā citiem prasīja dienas, citiem nedēļu. Vietēja mēroga un tematiski dziedāšanas pasākumi dažādās Igaunijas vietās bija notikuši arī iepriekš, un atļauju lielo svētku rīkošanai Baltijas ģenerālgubernatoram lūdza jau 1867. gadā, oficiāli – lai ar "pateicības dziesmu svētkiem" atzīmētu 50 gadu kopš Līvzemes zemnieku atbrīvošanas no dzimtbūšanas.
Par dziesmu svētku sapņa īstenošanu igauņi pateicas savam pirmās atmodas aktīvistam dzejniekam, laikraksta Postimees dibinātājam Johannam Voldemaram Jannsenam, kurš diplomātiski uzmanīgi vadīja visu dziesmu svētku gatavošanās procesu. Jannsens bija arī aktīvs Tērbatas Marijas baznīcas draudzes loceklis, savukārt šīs draudzes mācītājs bija dziesmu svētku komisijas priekšsēdētājs. Tas ļāva sarīkot pirmo kopmēģinājumu Marijas baznīcā, kurā to 1869. gada 30. jūnijā svinīgi ievadīja ar tauru skaņām baznīcas tornī. Kopmēģinājums gan notika aiz slēgtām durvīm, jo neviens nezināja, kā tik lielam ļaužu pūlim izdosies kaut ko kopā nodziedāt, un tāpēc baidījās no indīgiem komentāriem vācu avīzēs. Viss gan noritēja ļoti veiksmīgi, un nākamajā dienā kori sanāca kopā jau uz mēģinājumu universitātes jātnieku manēžā (šo iespēju bija sarūpējis jau cits dziesmu svētku aktīvists).
Kopumā pirmo dziesmu svētku vēsturiskais konteksts gan nebija vienkāršs. Idejas īstenošana radīja dažādus saspīlējumus un prasīja arī zināmas tā laika nodevas. Lai arī liela daļa igauņu koru bija jauktie kori un attiecīgi arī dziesmu aranžijas bija rakstītas jauktajiem koriem, Jannsens uzstāja, ka dziesmu svētkos dziedās tikai vīri – sievietēm piedalīties nebūšot piedienīgi.
Daudziem koriem tas nozīmēja pārlikt notis un pārmācīties dziesmas. Karstas diskusijas raisīja arī pirmo dziesmu svētku repertuārs. Tā laika pazīstamais igauņu sabiedriskais aktīvists rakstnieks, publicists un vienlaikus mūziķis Karls Roberts Jakobsons piedāvāja dziesmu svētkiem savu oriģināldziesmu repertuāru, taču Jannsens palika pie programmas, kurā dominējošo vietu ieņēma vācu garīgā un laicīgā mūzika. Visas dziesmas gan bija iztulkotas un skanēja igauņu valodā – arī tā laika nodeva Krievijai Dievs, svetī ķeizaru!. Jakobsonam tas nelikās igauņu dziesmu svētkiem atbilstoši, un viņš uz svētkiem neieradās.
Tomēr, par spīti visam, pirmie igauņu dziesmu svētki notika, tajos piedalījās aptuveni 900 dalībnieku un skanēja arī divas patriotiskas igauņu oriģināldziesmas: Mu isamaa on minu arm (Mana tēvzeme ir mana mīlestība) un Sind surmani (Tevi līdz mūža galam).
To vārdu autore ir Jannsena meita slavenā igauņu dzejniece un arīdzan tautas atmodas priekšgājēja Lidija Koidula, kas ir autore arī virknei citu pazīstamu un dziesmu svētkos skandinātu tēvzemes dziesmu. Savukārt to komponists bija arī pirmo svētku virsdiriģents Aleksanders Kunileiju. Vēl svētkos izskanēja pašreizējā igauņu himna – vācu un somu izcelsmes komponista Fredrika Paciusa Mu isamaa, mu õnn ja rõõm (Mana tēvzeme, mana laime un prieks), kuras vārdu autors ir Voldemars Jannsens.
Himnas dzejolim, kuras nosaukums oriģinālā ir Mu isamaa on minu arm, 1944. gadā vēl citu mūziku uzrakstīja slavenais igauņu komponists Gustavs Ernesakss, un šī dziesma igauņiem ir kļuvusi par otro himnu – tās laikā visi ceļas kājās un noņem cepuri. Padomju gados šī dziesma no repertuāra gan tika izņemta, taču 1960. gada dziesmu svētku noslēguma koncertā kopkoris pats to sāka dziedāt, un kopš tā laika neoficiāli, bet ar vēl daudzkārt lielāku spēku dziesma atgriezusies uz dziesmu svētku skatuves.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. jūnija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!