Dabiskums un apskaužama muzikalitāte, skaists un vokālo pedagogu nesabojāts balss tembrs, triphopa ritms, lieliski dziesmu teksti, skatuves māksliniecēm parasti neraksturīgs tēls bez glamūra un friziera meistardarba uz galvas – līdzīgi kā savulaik astoņdesmitajos gados Suzannai Vegai. Keitija Bārbale jau paspējusi pārsteigt visus – gan tos, kuri izbola acis, mirkli padomājuši, apcērtas uz papēža un bēg, gan tos, kuri viņas dziesmās un balsī vēlas klausīties vēl un vēl, jo tajās ir kaut kas maģisks un ievelkošs.
Pēc tam kad pērn jau biju viņu atklājis, nejauši izdzirdot Radio NABA dziesmu Es reti ieeju zonā un ar steigu zvanot uz studiju, lai noskaidrotu, kas tā ir, kas pašlaik dzied, jau sāka birt komplimenti no visādām autoritatīvām pusēm – no grupas Nikto līdera Aleksandra Aleksandrova, no Bērnības milicijas pulkveža Jura Simanoviča, sociologa un roka vēsturnieka Jāņa Daugavieša. Atradu e-pasta kastītē garām palaistu ielūgumu uz Keitijas solokoncertu klubā Republika vēl pagājušā gada martā, ko sūtījis smagās mūzikas un koncertdzīves rīkotājs, popularizētājs un pētnieks Jānis Jansons. Keitija gan apgalvo, ka viņu patiesībā nemaz neinteresējot, ko par viņas mūziku domā citi. "Man vienkārši ir vienalga, vai es kādam deru vai nederu, jo tas nemaina to, ko es daru, ja man pašai patīk. Svarīgi, lai tas der man, un, ja esmu apmierināta ar sevi, savu skanējumu un to, kas es gribu būt, tad man attiecīgi arī ir augsts pašvērtējums. Ja man vairs nepatiks tas, ko daru, tad arī tas pašvērtējums kritīsies," viņa saka. Tādā gadījumā vismaz varu būt drošs, ka augstāk redzamais komplimentu autoru uzskaitījums viņu nesamulsinās un neliks celt degunu mākoņos, jo nu jau tas jāpapildina arī ar klasiķa – Dzeltenā pastnieka Ingus Baušķenieka – vārdiem: "Kā svaigs gaiss. Gaumīgi! Patika melodijas, harmonijas un arī aranžējums. Monumentālā melanholija. Visnotaļ glīti tembri, maniere."
Hadrona gvarde
Deviņpadsmit gadu vecā Keitija ir viena no sešiem šīgada Latvijas Universitātes un Radio NABA jauno mūziķu konkursa dalībniekiem – fināls notiks tiešraidē 18. maijā. Konkursā, kas norisinās jau sešpadsmito gadu, kopumā piedalījušās vairāk nekā 350 grupas, un jau paliekošas pēdas mūsdienu latviešu mūzikā atstājuši uzvarētāji The Movies (vēlāk Tribes of the City), Das Sonntags Legion, MMMM, Chomsky Chess Club, Nē, DJ Krankenwagen, Starmetis, Ēnu kaleidoskops un Nepilngadīgā Anna, kuras līderis – talantīgais ģitārists, komponists un dziedātājs Gatis Ziema –, Keitijas balss iedvesmots, pašlaik veidojot viņai grupu. Tajā plānots iesaistīt bundzinieku Adrianu Grīnu (Chomsky Chess Club, Les Attitudes Spectrales) un basisti Aigu Upinieci (Bērnības milicija, N0Tinghila), kaut Keitija neesot kolektīvu cilvēks un vislabāk viņai patīk savu mūziku radīt vienai.
"Domāju, ka ar mani ir ļoti briesmīgi sastrādāties – tās tiešām būtu mokas, jo es nevaru pateikt, kas ir tas, ko gribu dzirdēt. Man patīk mūzika tieši tāpēc, ka nav nekas nevienam jāsaka – es vienkārši piesēžos un daru, neko daudz nedomājot. Varbūt tā pat ir kaut kāda nejaušību spēle lielā mērā? Tas uzrodas mistiski, tam nav izskaidrojuma. Es pieskaros, kaut ko iedziedu, un tad notiek kaut kāda maģija. Ko es esmu pamanījusi – jo vairāk es domāju par dziesmu rakstīšanu, jo sliktāk sanāk. Man jau mūzika nav nekas loģisks, es neizmantoju savu saprātu un domas, kas liekas pareizi vai nepareizi, jo tā mūzika vienkārši plūst. Iet savu ceļu. Es nevarētu ar kādu sadarboties radīšanas stadijā, kad man vēl nav ne jausmas, kas tālāk notiks. Tas vienkārši pats iznāk ārā, to nevar aprakstīt ar vārdiem, es nevaru pateikt kādam: tur ieliec to un to – tas nav iespējams. Tā tas process kļūtu sarežģītāks un neiespējamāks," tā jaunā māksliniece.
Kā sensenos laikos
Mūziķu iespēja atrast savus klausītājus mūsdienās ir nonākusi tik tuvu senatnei kā vēl nekad pēdējo simt gadu laikā. Ja agrāk tu varēji muzicēt uz ielas cerībā, ka tevi kāds garāmgājējs pamanīs, novērtēs un pateiksies, noliekot tavā priekšā maizes klaipu, tad tagad katra rīcībā ir skaņas un video ierakstu ierīces, ar kurām piefiksēto var ielikt YouTube un – tāpat kā kādreiz uz ielas – gaidīt garāmgājējus virtuālajā tīklā, kas tevi pamanīs un, ja būs vērts, pakavēsies. Dārga aparatūra vai prestižas studijas, viedu producentu palīdzība, garš ieraksta un tā apstrādes process, plašu, disku, kasešu ražošana, kritikas ietekme, mūzikas atskaņošana radio un cita veida reklamēšana, lai to visu labāk pārdotu, barojot neskaitāmos šīs garās mūzikas industrijas ķēdes posmus, joprojām pastāv, bet bez tā visa var arī iztikt. Tagad vēl pandēmijas ierobežojumu laikā atkrīt iespēja koncertēt klātienē, un līdz ar to neatliek nekas cits, kā ticēt sev un savām dziesmām. Un viss šis iepriekš rakstītais attiecas uz jauno mākslinieci Keitiju Bārbali, kura ir kā tilts starp aizlaikiem un mūsdienām. Viņas savdabīgajā balss tembrā, sevis pasniegšanas veidā, skaistajās melodijās un vārdos, liekas, skan mūžība – šīs dziesmas nav piesietas laikam un varētu būt radušās arī pirms piecdesmit vai trīssimt gadiem, izņemot vienu otru pasprukušu mūsdienu frāzi – "iepērcies IKEA" vai "es reti ieeju zonā". Ierakstīšanai un arī izplatīšanai viņa izmanto iepriekšminēto katram pieejamo tehniku: mobilo telefonu, ar kuru var gan ierakstīt balsi, noliekot to blakus uz krēsla, gan nofilmēt klipu, un datoru, kurā to salikt kopā ar pavadījumu un pēc tam nopublicēt internetā.
Keitija nāk no Pāles – maza ciematiņa Limbažu novadā, kur dzīvo ar savu ģimeni kopš piecu gadu vecuma. Tur arī sākusi dziedāt ansamblī un piedalījusies dažādos konkursos, par kuru panākumiem nestāsta, bet tīmeklī atrodams Pāles pamatskolas apsveikums Keitijai Bārbalei par pirmo vietu 2016./2017. mācību gada Alojas, Limbažu un Salacgrīvas novadu apvienības latviešu valodas un literatūras devītās klases olimpiādē. Skolas laikā sacerējumi un domraksti padevušies viegli, un esot daudzi blociņi, kas pierakstīti pilni.
Dzeju gan nerakstot – ļoti reti esot tā, ka uzraksta vārdus un pēc tam tiem klāt dziesmu vai otrādi. "Manuprāt, tam jānāk reizē, citādi sanāk kaut kā ierobežot, ja uzrakstu kaut kādas četrrindes. Nē, man nav nekas pret četrrindēm, bet, kad es uzrakstu, man tomēr izveidojas kaut kāda forma, kas sadala to dziesmu. Citreiz man nāk ārā vienas un tās pašas frāzes, kad kaut ko rakstu, un tad es domāju: ak Dievs, vai es esmu atsaldēta? Sākuma stadijā, kad rakstu, es vienkārši kaut kādus ļoti klišejiskus vārdus dziedu, lai saprastu melodiju, bet beigās es visu samainu un uzrakstu vārdus, kas man pašai patīk," par savu dziesmu radīšanas procesu stāsta Keitija.
Pārāk laba X faktoram
Jau pirms diviem gadiem Keitija piedalījās televīzijas dziedāšanas konkursšovā X faktors, kur neplūca uzvarētājas laurus, bet pārsteidza gan skatītājus, gan kā ar aukstu ūdeni aplēja žūrijas pārstāvjus, jo kaut ko tādu šajā konkursā, kura dalībnieki pārsvarā cenšas iekāpt kādas zināmas zvaigznes čībās, viņi nebija gaidījuši. Keitija uzkāpa uz skatuves treniņtērpā un ar akustisko ģitāru, pirms uzstāšanās lepni paziņojot, ka viņa atšķiras un arī izskatās nevis tā kā citi, bet labāk: "Es zinu savu vērtību, bet neuzspiežu to citiem. Cilvēkam ir pašam sev jātic."
Šovā pēc dziesmas Sit atzinīgus vārdus teica Intars Busulis, solot viņai atrast gan atbilstošu repertuāru, gan palīdzēt tikt uz lielās skatuves. Marats Ogļezņevs no Musiqq gan teica, ka Keitija noteikti pati zinās, ko dziedāt, un viņam ir pilnīga taisnība – Keitija patiešām grib dziedāt tikai savas dziesmas, turklāt uzskata, ka neviens cits kā viņa pati nevarēs pateikt, kā to darīt vislabāk. Nākamā pie žūrijas galda bija Prāta vētras menedžmenta vadītāja Aija Auškāpa, kura teica, ka šis nebūs Keitijai piemērots konkurss, kur jaunā dziedātāja varēs būt viņa pati, jo bija nepārprotami skaidrs, ka šī dalībniece nav kā plastilīns, ko izmīcīt, lai izveidotu kaut kādas vēlamas figūriņas. Tur jau viss ir pašas izveidots. Uzreiz pēc uzstāšanās Keitija no Aijas teiktā bija izdarījusi secinājumus, ka viņa ir pārāk laba X faktoram. Tāpēc vietā jautājums, kāpēc viņa tajā vispār piedalījās? "Lai man beigtu teikt, lai es eju. Loģiski, ka man tas besī, ka pie***as – nu labi, aiziešu, jo man tāpat nav ko darīt un vienalga. Cerams, ka mani tur nenoliks, jo zinu, ka tur visus dziedātājus noliek. Kad dzied riktīgi labi cilvēks, viņi kaut kādu sviestu izdomā: neizklausās, ka tu to dziesmu izvēlējies... Un tad es domāju, ka mani gan jau riktīgi nomīcīs gar zemi, jo dziedājums tiešam vienmēr nav tas taisnākais, īpaši tajā otrajā kārtā – viņi vienkārši varēja pateikt, ka es slikti nodziedāju, bet, nē, tur sākas kaut kas pilnīgi pretējs, ko es joprojām nesaprotu: jā, tev bija labs priekšnesums... Vai arī tas izskaidrojams ar to, ka man vienkārši piemīt kaut kāda aura, kas pārņem cilvēkus," pieļauj Keitija, un viņai ir taisnība.
Pietiek ar telefonu
Arī pēc X faktora Keitija turpina rakstīt dziesmas tāpat kā līdz šim. To viņa esot sākusi darīt jau septiņu gadu vecumā, kad reiz nav aizbraukusi ar ģimeni uz mežu un palikusi mājās viena pati ar klavierēm, ko mācījusies spēlēt no agras bērnības. Kāpēc? Jo paticis spēlēšanas process. "Varbūt kaut kas tāds nedaudz terapeitisks? Esmu gājusi cauri dažādām rakstīšanas fāzēm. Bija tas sākumposms, kad rakstīju uz klavierēm un dziedāju līdz kādiem desmit vienpadsmit gadiem, tad nāca cita fāze – sāku angliski rakstīt kaut kādu "grandžu", kaut ko tur savā istabā kliedzu bezmaz vai kādus pāris gadus un tad sapratu: ak Dievs, tas viss, ko es radu, patiesībā ir diezgan liels sūds. Bet ko darīt, ja liekas, ka man padodas it kā mūzika? Vienmēr jau no bērnības esmu uzstājusies ar savām dziesmām konkursos. Arī tagad nepatīk spēlēt citu dziesmas, tikai savas. Bija tā fāze, kad rakstīju mūziku tikai uz ģitāras un cilvēki saka: liec jūtūbē kaut ko, bet es teicu, ka negribu būt tā māksliniece, kas nosēžas kameras priekšā istabā, tur spēlē un dzied. Gribēju, lai ir visādas citādas skaņas – kaut ko uzproducēt. Un tad es aizpagāju šogad nopirku datoru, atradu programmu, kur var kaut ko taisīt, un sāku ņemties. Tad sadūšojos pēc kāda ceturtā mēģinājuma kaut ko ierakstīt ar balsi, bet man nebija mikrofona – vokāls un visas dziesmas, izņemot divas, ir ierakstītas caur manu telefonu, bet esmu pārsteigta, cik labi tomēr skan. Es nolēmu: labi, lai arī cik sūdīgi man sanāks, es likšu visu, ko uztaisu, un tas, man liekas, ir novērojams manā kanālā – tur diezgan tā kā no lejas uz augšu iet gan izpildījums, gan kvalitāte, cerams," stāsta Keitija.