Bērnībā vasaras bija par sienu. "Vai nav muļķa laiks!" iesaucās vecmāmiņa, kad atkal lietus iztraucēja plānus. Visi citi darbi un brīžiem arī svētki tika atlikti, ja parādījās siena laiks. Galvenais ir paspēt salikt kaudzēs un tad var līt, cik uziet. Nereti nopļauta zāle sažuva gana ātri. Pašķidrākās pļavās pat nevajadzēja diži vālot (pēc apžūšanas sienu ar dakšu vai grābekli pagriezt uz otru pusi), taču ar āboliņu gan bija sarežģīti. Tam, kā jau treknai zālei, bija labi jāapžūst. Bērniem arī bija jāpiedalās siena talkā: i pie grābšanas, i vēlāk, kad sienu veda mājās, tas jāmīda siena pantos, lai kūtsaugšā varētu sabāzt visas tās siena tonnas – dažu ziemu pat četrām govīm.
Protams, arī es biju salasījusies visādas grāmatas, kur latvju bāleliņi mūžīgi iet lielus ceļa gabalus un tad guļ siena kaudzēs – šajos ceļmaļu moteļos, kas savulaik bija brīvi pieejami teju ikkatrā ceļa līkumā. Bet ielīdu un – nē! Tad vajag atstiept arī milzu vatēto segu, lai norobežotos no asajiem zāles stiebriem. Taču tas miers un arī lepnums, kas pārņēma vecvecākus, skatoties uz visām glītajām siena kaudzēm, bija redzams katram, un arī es jutos tā, it kā pati būtu gudri apspēlējusi lietu.
Tagad dažās no manām bērnības siena pļavām izauguši jau gana resni bērzi, citās netālu esošās zemnieku saimniecības sēj rapšus vai veļ zaļbarības ruļļus. Siena kaudzes, kas agrāk bija neatņemama Latvijas ainavas sastāvdaļa, kļuvušas par retumu. Vecmāmiņai bija govis līdz pat viņas pēdējai mūža dienai. Viņa nepazina citu dzīvi. Katru dienu sešos savā kūtī. Un viņas bērēs kāda sieviete, ko īsti nepazinu, uzstājās ar runu, sakot, ka līdz ar manu vecmāmiņu aiziet visa šī agrākā lauku dzīve – saimniecība ar dažām govīm, mazākiem lopiem, vagām un piena separatoru dūkšanu.
Sava veida veltījumu tam atstājis arī režisors Alvis Hermanis ar izrādi Melnais piens. Tās mazās saimniecības ar dažām govīm vēl sargā kaut ko citur pazudušu – lauku sētu kā ainavisku un kultūrvēsturisku vērtību, arī to slaveno darba tikumu, cieņu pret dabu. Un skaidrs, ka tas ir kaut kas viscaur latvisks.
Taču sausā statistika ir nepielūdzama. Zemkopības ministrijas sniegtā informācija liecina, ka laika posmā no 2002. gada līdz šim mazo saimniecību skaits ir samazinājies par 80%. Tā, piemēram, 2002. gadā Latvijā bija reģistrētas 39 228 saimniecības ar vienu piena govi, bet 2016. gadā šādu saimniecību bija vairs tikai 7643. Arī siena kraušana kaudzēs ir smags, laikietilpīgs darbs. Skaidrs, ka šādu tehnoloģiju nu izmanto vairs tikai mazu ganāmpulku īpašnieki, un arī ne visi, jo, iespējams, lētāk un vienkāršāk ir sarunāt vai samaksāt kādam blakus esošam traktora īpašniekiem, lai sienu sapresē ķīpās (ballītēs) vai saveļ ruļļos.
Taču ir izņēmumi. Inita ar vīru Raiti katru gadu savā saimniecībā Salacgrīvas novada Kuivižos sakrauj savas 20 siena kaudzes, jo tieši tik esot vajadzīgs viņu vienīgajai slaucamajai govij. Pieticīgās Latvijas brūnās varbūt ēstu mazāk, taču arī piena tām ir mazāk. Raibaļa Pērle ganās starp siena kaudzēm, un dažkārt tās mieru iztraucē gana aktīvais šunelis Panda. Rītos un vakaros mežmalā parādās arī stirnas. Un griezes atkal sākušas griezt kā dullas. Tas viss taču vienkārši ir tik skaisti! – paskaidro Inita.
Treiju māju saimniecei arī šķiet, ka siens, kas par tādu kļuvis zārdos, ir vērtīgāks par rullēto. Saglabājas taču visas sēkliņas, ziediņi. Vēl arī svarīgi nopļaut sienu līdz Jāņiem, tad tas esot visvērtīgākais, un arī šajā vasarā lielāko daļu pļavu līdz vasaras saulgriežiem izdevies pievārēt. Pie īpaši labiem laikapstākļiem sienu zārdos varot kraut jau nākamajā dienā pēc nopļaušanas, taču visbiežāk, ja laiks ir labs, siens vispirms tiek savālots un vēl dienu vēlāk likts kaudzēs.
Šogad Treiju saimniekiem esot kaut kā laimējies, jo tikai vienu dienu, kamēr notikusi siena pļaušana, bijis arī lietutiņš. Varbūt nozīme ir arī Kuivižu nosaukumam, kas, kā stāsta vietējie, lībiešu valodā nozīmējot "sauss krasts".
"Tur ir jādzīvo praktiski klāt," skaidro Inita. "Nevar tā, ka, piemēram, sestdien brauks bērni un tad likšu." Arī šogad visas divdesmit kaudzes Pērlei esot salikuši ar vīru divatā. "Pārsvarā visu vīrs saliek, es tikai piegrābstu. Ko bērni? Bērni izmācīsies, un kur aiziet? Nu skaidrs, ka uz Rīgu." Dēlam gan esot doma nākt atpakaļ un saimniekot tēva mājās. Cik gadus jau Inita māk likt siena kaudzes? Bērnībā esot bijusi priekšnieka meita, viņa smejoties atzīst, tāpēc tad nebija aktuāli. Taču lauki patikuši jau no bērnības. Paticis pa kūti dzīvoties, ar dzīvniekiem ņemties.
"Ieprecējos ar zemnieku puisi, un tā nu es te i," pastāsta Inita, kura pie vietējā dialekta arī tikusi, pārvācoties uz Kuivižiem no Dobeles puses. Sākumā saimniecībā bijuši arī buļļi, bet nu jau gadiem ir viena gotiņa. Initai ļoti patīk lauku daba. "Nevajag nekādu speciālu puķu dārzu taisīt, viss jau ir pļavās un grāvmalā." Par citiem lopbarības iegūšanas veidiem Treijās nav pat diskutēts. "Kāds cits pļāvējs taču nekad neatbrauks tad, kad vajag," ir pārliecināta sieviete.
Dažreiz saimniecībā iebrauc kādas ģimenes no Rīgas – pēc krūzes piena un kādas olas –, un Inita novērojusi, ka aizvien vairāk bērnu brīnās, ieraudzījuši govi un visādus kukainīšus pļavā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 28. jūlija - 3. augusta numurā!
Kaija