Par to, ka jāsāk krāt naudu vecumdienām, biju domājusi jau sen. Jau tad, kad nezināju, ka pastāv atšķirība starp 2. un 3. pensiju līmeni. Tomēr no vārda "investēt" man sākotnēji bija bail, jo šķita, ka investors ir iesirms, turīgs vīrietis, kas katru dienu sāk un beidz ar akciju tirgu apskatu. Un atkarībā no rezultātiem vai nu saķer galvu, vai arī rauj vaļā šampanieti. Skaidrs, ka arī kaut kāds 2. pensiju līmenis ir investēšana, bet tas nekādu pietāti neizraisa, jo tur pašam nekas nav jādara. Var mierīgi dzīvot, nemaz nezinot, kas tas tāds ir.
Gāja laiks, un es iemācījos, ka 2. un 3. līmenis nav viens un tas pats, tikai ar citu ciparu. Uzzināju arī to, ka nav jābūt nekādam finanšu jomas guru, lai rūpētos par nākotni. Un var pat iztikt bez tiem iesirmajiem deniņiem, arī dzīve nav jāpakārto Ņujorkas biržas ritmam. Sāku izmēģināt dažādus investīciju kalkulatorus, lai apmēram aprēķinātu, ko varēšu atļauties ēst un kur varēšu aizbraukt tad, kad pienāks tās nolādētās vecumdienas, ja tagad ieguldīšu 10, 50 vai 100 eiro.
Skaidrs bija tas, ka viss vēl nav zaudēts – ja tagad sākšu, tad pelnītā atpūtā varēšu doties bez ubaga tarbas kaklā. Protams, vēl traucēja tas, ka man mēneša beigās nauda nekad pāri nepaliek. Līdz ar to nebija skaidrs, no kurienes izraušu vismaz pārdesmit eiro, ko kaut kur ieguldīt. Lai arī ļoti racionālas šaubas, tās tomēr nebija noteicošās, jo vismaz man parasti ir tā – ja vajag, peļņas iespējas uzrodas. Ja naudu baigi nevajag, tad arī iespējas papildus nopelnīt paliek nemanītas.
Kaut arī visi racionālie argumenti bija investīciju pusē (es zinu, kā to izdarīt, es zinu, ka vēlāk vajadzēs, un ticu, ka kaut kā atradīsies nauda, ko investēt), tomēr to nesāku darīt. Šajā posmā iesprūst daudzi. Šos es saucu par teorētiskajiem miljonāriem. Viņi ikdienā seko līdzi finanšu ziņām, plauktā tur vismaz trīs Vorena Bafeta biogrāfijas, precīzi paredz notikumus finanšu tirgū, pat sniedz konsultācijas draugiem, kas grib investēt, bet paši reāli neko nedara.
Es zināju, ka gribu pirkt fondus. Fondi ir tādi kā akciju komplekti, vienīgi pašam nav jāspriež, kuru akciju pirkt un kuru pārdot, – ar to par attiecīgu samaksu nodarbojas fonda menedžeri. Ir vērts investēt nozarē, kuras izaugsmei ir kaut kāda ticība. Piemēram, ja es domāju, ka nākotne ir azartspēlēm, alkoholam un cigaretēm, varu ieguldīt Grēku fondā. Tad fonda pārvaldītāji paši skatīsies, kurām kompānijām iet slikti, un tās no fonda izšvirņīs ārā, bet klāt piepirks kādu plaukstošu veselībai kaitīgu uzņēmumu. Lieliski! Pašam nekas nav jādara! Tāpat fonds var būt piesaistīts ģeogrāfiskam punktam. Piemēram, ļaudīm, kas paredz izaugsmi Rēzeknē, Ēgiptē un Kārsavā, jāpērk Latgales fondi (apzināti aprakstu neeksistējošus fondus, lai lasītājs šo neuzskatītu par konkrētas bankas vai fonda reklāmu). Vai var zaudēt naudu? Protams, var. Ja kāds sola 100% garantētu peļņu, tad skaidrs, ka melo.
Tātad man viss bija skaidrs, bet neko vēl nebiju ieguldījusi. Tādiem teorētiskajiem miljonāriem kā es nepieciešams kāds grūdiens. Man tas nāca, kad aizbraucu ciemos pie mammas un pilnīgi nejauši, neko nenojauzdama, viņa pieminēja kaut kādas manas Latvijas balzama akcijas. "Man ir kas?" vēlreiz pārprasīju, jo tagad jau zināju, kas ir akcijas un ka tās nozīmē reālu naudu. Izrādās, deviņdesmitajos gados par maniem sertifikātiem mamma, paredzot alkoholismam Latvijā spožu nākotni, bija man nopirkusi šīs akcijas, jo kaut kas jau ar tiem sertifikātiem bija jādara. Arī viņai pašai līdz mūsu sarunai īsti nebija skaidrs, ko tas vispār nozīmē un vai tas skaitās kaut kāds kapitāls. Tajā mirklī sapratu – iznāk, ka jau kopš 11 gadu vecuma esmu bijusi investore. Smalki!
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. novembra numurā!