Par iemesliem, kādēļ Kaķi radīja tik lielu ažiotāžu un arī mūsdienās ik pa laikam tiek iestudēti no jauna, speciālisti šķēpus lauž joprojām, raksta Vox. Tā, protams, bija grandioza izrāde ar Loidam Veberam tik raksturīgo vienu lielo hitu (Memory), taču tajā pašā laikā sižeta līnija nekādu lielo intrigu nerada. Kāds komiķis tolaik jokojis, ka viss stāsts ir par bariņu kaķu, kuri sapulcējas kopā, iepazīstina skatītājus ar sevi un tad izvēlas to četrkāji, kurš visvairāk cienīgs tam, lai mūžam laimīgi dzīvotu Kaķu paradīzē.
Principā tas arī nav nekāds lielais pārspīlējums, un zīmīgi, ka nopietni kritiķi jau no sākta gala mūziklu vērtējuši diezgan skeptiski. Šo attieksmi apliecina arī fakts, ka uz afišām – pretēji tolaik pieņemtajai praksei – nav drukāts kāds spilgts, slavinošas recenzijas fragments, bet producenti izdomāja paši savu lozungu: Cats: Now and Forever jeb Kaķi. Tagad un uz visiem laikiem. Vismaz pašlaik var sacīt, ka šis sauklis izrādījies pravietisks.
No Londonas un Ņujorku
1981. gada 11. maijā notika Kaķu pirmizrāde Londonas Vestendā. Loida Vebera mūzikls, kura dziesmu teksti bija ņemti no britu dzejnieka Tomasa Stērnsa Eliota bērnu dzejoļu krājumiņa, kas bija veltīts kaķiem, jau pavisam neilgā laikā kļuva par īstu kases gabalu. The New York Times tolaik rakstīja, ka pieprasījums pēc biļetēm uz mūziklu ir tik liels, ka to pārspēj vienīgi ažiotāža, kas saistīta ar 29. jūlijā notikušajām toreizējā Velsas prinča Čārlza un Diānas Spenseres kāzām.
"Ja jūs nespējat sev tuvam cilvēkam sagādāt ielūgumu uz laulību ceremoniju, pacentieties vismaz nopirkt biļeti uz mūziklu, taču brīdinām, ka tas nebūs nekāds vieglais uzdevums," vēstīja avīze.
Gardais kumoss ieinteresēja arī Brodvejas darboņus, un bija tikai laika jautājums, kad ar Veberu un producentiem tiks noslēgta vienošanās par mūzikla iestudēšanu Ņujorkā, raksta All About History. Runā, ka kuluāros valdījušas lielas kaislības, vairākiem desmitiem producentu, kuri kontrolēja notiekošo Ņujorkas teātros, cenšoties izteikt pēc iespējas vilinošāku piedāvājumu. Galu galā no amerikāņu puses šajā neoficiālajā konkursā uzvarēja Deivids Gefens un kompānija The Shubert Organization. Mūzikla producēšanā tā pavisam neilgā laikā ieguldīja 5,5 miljonus dolāru (mūsdienās tie būtu gandrīz 17 miljoni), taču nevienu centu no šiem tēriņiem nožēlot nenācās, jo visas investīcijas tika atpelnītas mazāk nekā desmit mēnešu laikā. Vēlāk – 17 gadu garumā – tikai peļņa, peļņa un vēlreiz peļņa.
Amerikāņu producenti arī nolēma, ka (izņemot nelielas korekcijas) nav nekāda iemesla mainīt Londonas šova radošo komandu. Un interesanti, ka atšķirībā no mūsdienās tik ļoti pierastās prakses neviens pat neierunājās par to, ka pašu uzvedumu kaut kā vajadzētu adaptēt, lai to pielāgotu amerikāņu publikas specifiskajai gaumei. Lai gan lielo avīžu mākslas kritiķi ik pa brīdim raidīja Kaķiem mērķētas sarkasma bultas, producentiem bija skaidrs, ka viņi izvilkuši laimīgo lozi. Un kā nu ne, ja vēl pirms 1982. gada 7. oktobrī notikušās pirmizrādes Brodvejā iepriekšpārdošanā bija rezervētas biļetes 6,2 miljonu dolāru vērtībā, kas vedināja uz domām: šis šovs no skatuves nepazudīs vēl ilgu laiku.
Trupa un telpas
1982. gada pavasarī Ņujorkā uz pāris mēnešiem ieradās Vebers, šova režisors Trevors Nanns, galvenā horeogrāfe Džiliana Linna un citas par iestudējumu atbildīgās personas, raksta Vulture. Viņu uzdevums bija nokomplektēt izpildītāju trupu, un tas nebūt nebija vienkārši – no mūziklā iesaistītajiem tika prasītas ne tikai vokālās prasmes, bet arī dejošanas (reizēm pat akrobātikas) iemaņas, kā arī izcila fiziskā forma. Un tas vēl nebija viss, jo vairākiem atlases pirmos posmus izturējušajiem labajiem dziedātājiem un dejotājiem vēlāk nācās uzzināt, ka viņi lomām konkrēti šajā mūziklā nav piemēroti tāpēc, ka daba viņus nav apveltījusi ar kaķa grāciju un spēju pilnībā iejusties šajā tēlā. Dona Kinga vēlāk stāstījusi, ka režisora un horeogrāfes prasībām "visu laiku justies kā kaķim" sekojusi tik strikti, ka pārgājusi uz suši diētu, bet reiz, sastopoties ar labi pazīstamo kaimiņu suni, palēkusies un iešņākusies, turklāt tas noticis teju vai automātiski.
Trupa tika komplektēta gan ar dažādu aģentūru līdzdalību, gan izsludinot atklātu konkursu, vēsta All About History. Tobrīd Savienotajās Valstīs bija grūti atrast kādu ar šovbiznesu saistītu personu, kas nezinātu par gaidāmo uzvedumu, un krodziņos, kur tikās gados jaunie aktieri, par to vien runāja, kā gājis provēs. Augusta sākumā trupa sāka mēģinājumus, un jau drīz vairāki aktieri atbira traumu dēļ.
Tikmēr Winter Garden Theatre notika vērienīga pārbūve. History.com raksta, ka The Shubert Organization pavisam nesen bija 1911. gadā ierīkoto teātri atjaunojusi tā kādreizējā spožumā, taču Nannam un Džonam Nepjēram, kurš atbildēja par dekorācijām, visa šī greznība nebija nepieciešama. Producentu pārstāvji ar šausmām noskatījušies, kā tehniskie darbinieki paplašina skatuvi uz skatītāju zāles rēķina, būvē to slīpu un apkarina ar visdažādākajām dekorācijām, bet beigu beigās pat izlauž griestos prāvu caurumu, lai viens no kaķiem varētu nonākt apsolītajā paradīzē. Nepjērs sarunā ar Vulture atzinis, ka brīžam ēkas saimniekus bijis grūti pārliecināt apstiprināt "kārtējo demolēšanas darbu tāmi", taču galu galā viņi samierinājušies un visas šova tehniskās grupas kaprīzes uztvēruši kā neizbēgamas un izpildāmas – kā nekā Vestendas veiksmīgā pieredze jau liecināja, ka šāda pieeja darbojas.
Lielā diena
Oficiāli Winter Garden Theatre ir 1600 skatītāju vietu, taču Ņujorkas dzeltenā prese rakstīja, ka uz mūzikla pirmizrādi bija sapulcējušies teju vai divreiz vairāk ļaužu, un ne viena vien slavenība, kas cerēja iekļūt pasākumā bez ielūguma, palikusi uz ielas. "Triumfs un ovācijas!" – tā pavisam lakoniski Kaķu pirmo izrādi Brodvejā un publikas reakciju uz to raksturoja The New York Post. Augsti izglītoto kritiķu viedoklis nevienu neinteresēja, skatītāji sajūsmā klieguši un spieguši, kad kaķu lomas atveidotāji veikuši kārtējo galvu reibinošo triku, reizēm pēc tā veikli iesēžoties klēpī kādam no zālē sēdošajiem. ASV 39. prezidents Džimijs Kārters ar kundzi, aktieris Gregorijs Peks, baletdejotājs Mihails Barišņikovs, televīzijas žurnālisti Barbara Voltersa un Fils Donahjū, mūziķi Frenks Zapa un Maikls Džeksons – tie ir tikai daži no sabiedrības krējuma pārstāvjiem, kuri apmeklēja pirmizrādi.
Šovam sekoja vairākas ballītes – trupas dalībnieki, producenti un viesi līksmoja gan greznajā viesnīcā Waldorf, gan tolaik Ņujorkā ārkārtīgi populārajā disko naktsklubā Studio 54. Turklāt visiem bija skaidrs, ka tas ir tikai sākums un uzvedumu gaida spoža nākotne. Pat mākslas kritiķi, labi jūtot, ka lasītāji nav viņu pusē, pakāpeniski atteicās no Kaķu kritizēšanas, atzīstot, ka šis fenomens jāuztver kā fakts un ka grandiozāka šova Ņujorkā nav un vēl kādu laiku arī nebūs.
Pamazām pazīstamību ieguva arī trupas dalībnieki, kuru vārdi plašākai publikai līdz tam maz ko izteica un kuru sejas uz skatuves sedza bieza kosmētikas kārta. Vairāki aktieri atzinuši, ka pat viņu tuviem radiniekiem, kuri apmeklējuši izrādes, nav izdevies noteikt, kuru no kaķiem viņi atveido. Zināmā mērā tā bija apzināta The Shubert Organization politika, jo vienā no saviem pirmajiem paziņojumiem kompānija bija skaidri deklarējusi: "Mums ir tikai viena zvaigzne, un tas ir Endrū Loids Vebers." Kā arī, ņemot vērā traumatismu, trupas sastāvu bieži nācās mainīt, meklējot aizvien jaunus un jaunus dublierus. Turklāt Savienotās Valstis jau bija sasniegusi AIDS epidēmija, un pāris gadu laikā no šīs kaites nomira vismaz četri pirmā sastāva dalībnieki.