Latvju zīmju renesanse

Lai atcerētos mammu

"Īpašs patriotisma vilnis bija pēc Dziesmu svētkiem," stāsta tetovētājs Olafs Taube un smejoties piebilst, ka tad sajuties gluži kā printeris, kas vienā laidā uz cilvēku miesas drukā tautiskos ornamentus. Personu motivāciju, izvēloties tetovējumu ar latvju rakstiem, var iedalīt divās kategorijās. Vieniem pietiek ar to, ka konkrētā zīme ir vizuāli pievilcīga, savukārt citi rok dziļāk, meklē senus skaidrojumus un tic, ka, piemēram, Laimas slotiņa pakrūtē nudien tās nēsātājam nodrošinās labākus laikus.

Tieši Laimas slotiņu dažādās interpretācijās Olafs min kā vienu no pieprasītākajiem ornamentiem, biežāk gan ar to rotāties izvēloties sievietes. Laimas zīme uzskatāma par vienu no vissenākajām, jo tā sastopama uz māla traukiem un akmens cirvjiem jau 3000 gadu senās cilšu apmetņu vietās. Zīmes grafiskais attēls atvasināts no skujas. Laima līdzās Dievam ir pasaules kārtības, cilvēku likteņa licēja un pārraudzītāja. Folklorā viņa tiek attēlota kā būtne, kuras pārziņā ir cilvēka piedzimšanas laiks, vieta, tauta, dzimta, ģimene, iedzimtība, veselība, turība, kā arī dzīves garums. Laimas zīmes savulaik iegrieza vai novietoja bērnu gultiņas galā, auda jostās un segās, kurā tina bērnu. Laimas slotiņa aizslaukot prom visu nevēlamo un sargājot no ļauna.

Pirms pāris gadiem pie pamatīga Laimas slotiņas tetovējuma uz muguras tikusi Marija Ābola. Viņa skaidri zinājusi, ka vēlas kaut ko tautisku, taču šai ornamentā īpaši uzrunājis tas, ka skujiņa sastāv no Laimas atstātajām pēdām, kas norāda pareizo virzienu, uz kuru pusi dzīvē doties. "Nezinu, iespējams, tā ir sakritība, bet es tiešām jutu, ka pēc tam dzīvē viss sāka iet pareizajā virzienā," saka Marija. Reizēm gan atgadoties arī pa kādai smieklīgai situācijai, proti, uz muguras esošais ornaments nezinātajam var atgādināt bultas, kas norāda virzienu uz leju. "Reiz stāvēju peldkostīmā pludmalē, un kādam iereibušam vīrietim šķita ļoti smieklīgi, ka vēlos pievērst uzmanību, norādot no muguras uz leju," ar smaidu atceras sieviete.

Līva Kļavniece pie savas slotiņas pakrūtē tikusi vien pērn: "Atceros, bērnībā mammai vienmēr prasīju, lai stāsta par Laimu, jo šī zīme viņai bija ietetovēta uz rokas. Lai gan stāsts vienmēr bija nemainīgs, man tas ļoti patika. Pirms pāris gadiem mamma aizgāja mūžībā, un savu tetovējumu uztaisīju par piemiņu viņai – mamma vienmēr ir man pie sirds."

Pa visu muguru

Sievietes izvēlas smalkus ornamentus, savukārt vīrieši esot iecienījuši pamatīgākus rakstus – topa augšgalu jau pāris gadu nepamet Lielvārdes josta. Trīs posmus no tās uz savas rokas uzzīmēt izvēlējies Rihards Bolgzds, kurš ne vien novērtē tetovējuma vizuālo izskatu, bet arī tic tajā attēloto zīmju spēkam. Edijs Hermansons gājis vēl tālāk un savu muguru izrotājis ar Sauli, Pērkonu un Daugavu, ko caurvij Lielvārdes jostas elementi. Šo zīmējumu būs redzējuši arī tie, kas pašu Ediju nav sastapuši, – tas lielformātā redzams uz kāda Tallinas ielas nama sienas. Pirms pāris gadiem to uz 22 metrus augstās un 35 metrus platās sienas uzzīmēja mākslinieks Dainis Rudens. "Bija doma tetovēt ko tautisku, bet ilgi nezināju, ko. Ieraugot šo zīmējumu, sapratu, ka tas ir tieši tas, kas vajadzīgs," stāsta Edijs.

Tetovēšana kopumā aizņēmusi 14 stundu un tapusi četros piegājienos – pirmās līnijas uzvilktas augustā, bet pabeigts tika uz Lāčplēša dienu.

"Mani uzrunā Mārtiņa Brauna mūzika un Raiņa vārdi tajā, katru reizi, klausoties šo skaņdarbu, skrien skudriņas un ir sakāpinātas emocijas. Manā un manu draugu lokā Saule, Pērkons, Daugava ir neoficiālā Latvijas himna, kas vairāk atbilst mūsu senču dievībām nekā Dievs, kas ir uzsvērts oficiālajā himnā. Saule, Pērkons, Daugava – tie esam īstie mēs!" savu izvēli pamato vīrietis. Tetovējumam un ziņai, ko tas nes, neesot nekāda vecuma sliekšņa – tas morāli nekad nenovecošot un vienmēr būšot augstā vērtē.

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22. jūnija numurā!