Aļona Ostapenko vēl nebija dzimusi, kad 90.gados Latvijas vārdu tenisa pasaulē nesa cita sportiste ar ukraiņu uzvārdu - Larisa Savčenko, kas pēc ieprecēšanās Latvijā kļuva par Larisu Neilandi. Atšķirībā no viņas Aļona ir pilnīgs pašmāju tenisa "produkts", jo dzimusi, augusi un trenējusies Latvijā vietējo speciālistu vadībā. Tādēļ ir divtik liels prieks, ka Latvijā līdz ar Anastasiju Sevastovu izaugusi vēl viena tenisiste, kas ir apņēmības pilna cīnīties par augstākā līmeņa sasniegumiem.
Ostapenko šonedēļ sāka cīņas ASV atklātā čempionāta turnīrā, kas tenisa pasaulē ir viens no četriem svarīgākajiem jeb Grand Slam turnīriem. Pirms došanās uz Ameriku savas izredzes Aļona vērtēja piesardzīgi: "Jāmēģina iziet kvalifikāciju, iekļūt pamatturnīrā, un tad jau redzēs." Viņas tuvākais mērķis ir jau šogad iekļūt pasaules labāko tenisistu Top 100 (pašlaik Ostapenko ieņem 114.vietu reitingā). Paviršam vērotājam 100.vieta pasaulē varētu nešķist nekas ievērības cienīgs, bet jāņem vērā, ka tenisā ir milzīga konkurence un līdz Top 100 izdodas tikt tikai patiešām augsta līmeņa sportistiem. Bet tas nebūt nav Aļonas sapņu kalngals, jo viņa vēlas sasniegt daudz augstākus mērķus. "Nākamgad gribu panākt, lai visos Grand Slam turnīros uzreiz tieku pamatsacensībās un nevajadzētu spēlēt kvalifikācijā."
Trenējas pie mammas
To visu Aļona stāsta raitā latviešu valodā, kas agrāk Latvijas cittautiešu sportistiem mēdza sagādāt problēmas, bet jaunākās paaudzes pārstāvjiem jau šķiet pašsaprotama lieta. Aļonai nereti tiek vaicāts, kāds tad īsti ir viņas īstais vārds, jo starptautisko turnīru apritē viņa ir pazīstama kā Jeļena Ostapenko. Šis vārds patiešām ir ierakstīts sportistes pasē, bet ikdienā viņu visi saucot par Aļonu. Meitene skaidro, ka šādu vārdu viņai izvēlējušies vecāki, bet 90.gadu nogalē tas nebija iekļauts latviešu kalendārā un tā nu viņa oficiāli nosaukta mammas vārdā par Jeļenu. Tagad jau visi ir pieraduši pie šīs situācijas, un Aļona atzīst, ka nemaz neplāno oficiāli mainīt savu vārdu.
Aļonas mamma Jeļena Jakovļeva ir arī viņas trenere, kas Aļonu trenē jau kopš pašiem pirmsākumiem. Tā kā mamma ir tenisa trenere, Aļonas pievēršanās šim sporta veidam bija pašsaprotama. Meitene atceras, ka jau agrā bērnībā centusies spēlēt tenisu pati ar sevi, dauzījusi bumbiņu pret sienu. Piecu gadu vecumā viņa nopietnāk sākusi pievērsties tenisa pamatu apgūšanai. "Nebija tā, ka vecāki mani piespieda spēlēt tenisu. Man pašai uzreiz iepatikās šī spēle, iepatikās arī uzvarēt, tādēļ gribēju sasniegt arvien augstāku līmeni." Savulaik viņa aizrāvusies arī ar dejošanu, bet ar laiku saprata, ka nāksies izdarīt izvēli starp abiem sporta veidiem. Taču dejošanas iemaņas nebūt nav apgūtas veltīgi, jo tenisā, tāpat kā deju zālē, ļoti svarīga loma ir kustību koordinācijai un kāju darbībai.
Pārziemo ārzemēs
To, ka viņa visu laiku trenējusies mammas paspārnē, Aļona drīzāk uzskata par savu plusu, nevis mīnusu. "Manuprāt, tas ir daudz labāk, jo mamma ar mani strādā kopš bērnības, zina visas manas stiprās un vājās vietas." Citi pēdējo gadu labākie Latvijas tenisisti — Ernests Gulbis un Anastasija Sevastova — pēc noteikta līmeņa sasniegšanas Latvijā devās apgūt jaunas zinības ārzemju tenisa akadēmijās, jo tepat uz vietas nesaskatīja pietiekami labas izaugsmes iespējas. Taču, kā rāda Ostapenko piemērs, augsta līmeņa tenisistus iespējams izaudzināt arī Latvijas apstākļos.
Tiesa gan, arī Aļona daudz ir spēlējusi ārzemēs un konsultējusies ar ārvalstu speciālistiem. "Mēs paviesojāmies daudzās tenisa akadēmijās, bet nekur tā īsti neiepatikās. Nebija pārliecības, ka ārzemju treneri būs gatavi veltīt visu uzmanību manai izaugsmei."
Latvijā tenisu zem klajas debess iespējams spēlēt salīdzinoši neilgu laiku, tādēļ Ostapenko lielu daļu laika nācies pavadīt ārzemēs, kur treniņiem un spēlēm piemērota vide ir visu gadu. Ziemas mēnešus viņa nereti pārlaidusi Amerikā vai Austrālijā. Protams, tas nav lēts prieks, turklāt visos braucienos tolaik vēl nepilngadīgo Aļonu pavadīja vai nu tētis, vai mamma.
Lielas investīcijas
"Teniss ir dārgs sporta veids; vajag daudz naudas, lai to spēlētu labā līmenī," atzīst Aļona. Viņa uzskata izmaksas, ar ko jārēķinās profesionālam tenisistam: kortu īre, trenera pakalpojumi, treniņu partneri, viesnīcas, ceļošana utt. "Mazam bērnam, kurš sācis trenēties tenisā, varbūt pietiek ar 100 eiro mēnesī, bet ja ir talants un vēlme kļūt par profesionālu tenisistu, tad izmaksas krietni palielinās. Tādā gadījumā jau viens treniņš var izmaksāt 100 līdz 150 eiro, bet šādu treniņu vajadzēs daudz." Aļonas tēvs ir uzņēmējs, tādēļ izmaksas pārsvarā izdevies segt no ģimenes budžeta, palīdz arī Latvijas Tenisa savienība.
Kopumā summa, kas ieguldīta Aļonas izaugsmē, mērāma simtos tūkstošu eiro. Aļona lēš, ka viņai, lai atpelnītu investīcijas, jāizdara tik vien kā tāds sīkums: jāuzvar kādā no Grand Slam turnīriem.
Tomēr tenisisti, kam izdevies sasniegt Top 50 līmeni, var rēķināties ar gana labiem ienākumiem: gan no turnīru balvu fonda, gan no reklāmas līgumiem. Ostapenko pašlaik sadarbojas ar Nike, kas viņai sponsorē apģērbu, bet Wilson piegādā raketes. Aļona uzsver, ka nauda viņai nav galvenā motivācija.
"Es spēlēju tenisu, jo man patīk šī spēle, ne jau naudas dēļ. Man vienkārši patīk šis dzīvesveids."
Aļonas tēvs Jevgeņijs savulaik bijis profesionāls futbolists, bet tēva pēdās viņa gan nav gribējusi doties, jo uzskata, ka futbols vairāk ir vīriešu sporta veids, savukārt teniss esot sievišķīgāks. "Skaistas spēlētājas, skaistas kleitas, iespēja parādīt sevi uz korta." Citas spēlētājas pirms spēlēm pat uzkrāso acis un lūpas, bet Aļonai tas šķiet nedaudz par traku. Katrā ziņā viņu neiedvesmo tenisa skaistules Annas Kurņikovas piemērs (šī krievu tenisiste vairāk izcēlās ar daiļo ārieni un iespaidīgiem reklāmas līgumiem nekā panākumiem tenisa kortā).
Aļona stāsta, ka no mūsdienu tenisistēm viņai vislabāk patīk pasaules ranga līdere Serēna Viljamsa. Taču pašlaik viņa nesapņo uzspēlēt pret kādu konkrētu spēlētāju. «Ja pati labi spēlēšu, tad zinu, ka agri vai vēlu man radīsies iespēja uzspēlēt ar visām labākajām tenisistēm."
Vimbldonas čempione
Aļona šogad Vimbldonā (viens no Grand Slam turnīriem) jau spēlēja pret pasaules pirmā desmitnieka tenisisti spānieti Karlu Suaresu Navarro. Un nevis vienkārši spēlēja, bet sakāva spēcīgo pretinieci ar graujošu rezultātu 6:2, 6:0. Latvijas tenisiste pie vēl skaļāka panākuma Vimbldonā tika pagājušogad, kad uzvarēja Vimbldonas turnīra junioru sacensībās. Aļona stāsta, ka viņai ļoti patīk spēlēt Vimbldonā, jo tur valda lieliska gaisotne, arī zāles segums ir piemērots viņas spēles stilam, atšķirībā no māla, kas Aļonai ļoti nepatīk.
Iepriekš viņas lielākais panākums bija pirms četriem gadiem izcīnītā uzvara Les Petits turnīrā Francijā, kas neoficiāli tiek dēvēts par pasaules čempionātu jaunajiem tenisistiem vecuma grupā līdz 14 gadiem. Savulaik par šī turnīra uzvarētājiem kļuvušas tādas mūsdienu tenisa zvaigznes kā Martina Hingisa un Rafaels Nadals.
Tiesa gan, pieredze rāda, ka ne vienmēr jaunās tenisa zvaigznes pēc tam ir gatavas mirdzēt arī pieaugušo līmenī. "Pieaugušo teniss tomēr prasa milzīgu un nepārtrauktu koncentrēšanos. Junioros var nospēlēt vienu turnīru labāk, citu sliktāk, bet šajā līmenī, ja gribi kaut ko sasniegt, nedēļu no nedēļas katrā spēlē jābūt augstākajā līmenī. Par to pagaidām ir lielākais uztraukums, jo šīs noturības Aļonai vēl pietrūkst. Viņa var nospēlēt trīs lieliskus mačus, bet ceturtajā izkrist. Jātrenējas, jākrāj pieredze, lai kļūtu stabilāka, taču domāju, ka ejam pareizā virzienā," gada sākumā sarunā ar Dienu atzina Aļonas mamma un trenere Jeļena Jakovļeva.
Patīk agresīvs teniss
Šogad sasniegtais progress rāda, ka Ostapenko tiešām ir uz pareizā ceļa. Pašlaik viņa iesaistījusies tādā kā neformālā konkurences cīņā ar Anastasiju Sevastovu par Latvijas labākās tenisistes godu, jo arī Sevastova, kas ilgu laiku nespēlēja traumu dēļ, šogad rāda labu sniegumu un pakāpusies jau līdz 144. vietai pasaules reitingā (savulaik Anastasija bijusi pat 36. vietā pasaulē). Aļona gan stāsta, ka nav pārāk labi pazīstama ar Sevastovu, un neuzskata, ka viņas būtu konkurentes.
Ostapenko atzinīgi izsakās par Latvijas vīriešu tenisa spožāko zvaigzni Ernestu Gulbi. "Man ļoti patīk, kā spēlē Ernests. Katram var gadīties kādas neveiksmes, bet ticu, ka viņš ir spējīgs atkal sasniegt visaugstāko līmeni." Par saviem paraugiem tenisā Aļona uzskata tieši Gulbi un Serēnu Viljamsu, jo viņi ir agresīva spēles stila piekritēji. "Man patīk tikai uzbrukuma spēle. Aizsardzības tenisu neuzskatu par tenisu," pirms dažiem gadiem intervijā portālam Sportacentrs pavēstīja tolaik vēl pavisam jauniņā Ostapenko. Arī tagad viņa turas pie līdzīgiem uzskatiem. "Labākie spēlētāji spēlē agresīvu tenisu, nevis aizsardzības tenisu. Ja spēlēsi tikai no aizsardzības, nekad nekļūsi par Top 10 spēlētāju."
Ostapenko norāda, ka tālā pagātnē palikuši tie laiki, kad tādas tenisistes kā Martina Hingisa un Dženifera Kapriati jau 14-15 gadu vecumā ar panākumiem cīnījās pieaugušo apritē. "Tie bija citi laiki. Tagad teniss ir kļuvis daudz ātrāks. Līmenis ir daudz augstāks, nekā bija pirms desmit gadiem."
Sapnis par Rio
Var manīt, ka Aļona īpaši neciena autoritātes un izceļas ar zināmu devu "lecīguma", bet tenisā tas drīzāk ir pozitīvi, jo ar pieticību tālu netiksi. Ostapenko stāsta, ka pēc zaudējumiem cenšas nedomāt par neveiksmēm; drīzāk koncentrējas uz nākamo turnīru. Viņa iztiek bez psihologa palīdzības, jo pati ar visu tiekot galā. "Raketes nekad nelaužu; kortā cenšos nelamāties."
Paralēli sportistes karjerai Aļona turpina mācības Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā, kur nākamgad vajadzētu absolvēt 12.klasi. Viņa lepojas, ka šogad pabeigusi skolu ar "sudraba liecību", kas nozīmē, ka visos priekšmetos atzīme bijusi 8 un vairāk. Vislabāk viņai patīkot matemātika un angļu valoda.
Aļona atzīst, ka daļai skolasbiedru radies mānīgs priekšstats par viņas vieglo dzīvi: sak, kas nekait spēlēt tenisu un apceļot pasauli. "Viņi nesaprot, ka tas ir smags darbs, kam nākas veltīt ļoti daudz laika un spēku, jāievēro sportiskais režīms. Piemēram, hamburgeru vai kolu varu atļauties labi ja reizi trijos mēnešos."
Aļonai nākamgad ne tikai jābeidz skola, bet arī jāpacīnās par tiesībās pārstāvēt Latviju vasaras olimpisko spēļu turnīrā Riodežaneiro. Viņa uzskata, ka tas būtu liels gods. Un pēc sekmīgi nospēlēta turnīra jau varēs atļauties arī ko vairāk.