Tuvinieku apdāvināšana Ziemassvētkos ir vismaz pāris gadsimtus sena tradīcija Rietumu kristīgajā pasaulē. Lai arī ekonomiski grūtākos laikos ieskanējušies aicinājumi atteikties no negausīgās iepirkšanās pirms svētkiem un patērnieciskuma pretiniekiem ar argumentiem pret dāvanu pirkšanu talkā nākuši arī planētas ilgtspējas sludinātāji, sabiedrībā joprojām valda spēcīgi iesakņojies uzskats, ka krāsainā papīrā ievīstīta manta ir visuzskatāmākais mīlestības apliecinājums.
Bet vai tā patiešām ir? Un, ja tā, tad kādas dāvanas cilvēkiem vislabāk patīk? Šiem jautājumiem pievērsušies arī zinātnieki.
Svētku sajūtu nevairo
Kā tad īsti ir ar dāvanām? Vai mums tās patiešām ir vajadzīgas? Ar šādu jautājumu jau pirms 20 gadiem pie cilvēkiem vērsās amerikāņu pētnieki. Toreiz žurnālā Journal of Happiness Studies publicētā ziņojumā viņi vēstīja, ka Ziemassvētkos vislaimīgāk jūtas tie cilvēki, kuri piedzīvojuši reliģisku rituālu un pavadījuši laiku kopā ar ģimeni. Jo vairāk laika ticis veltīts baznīcas apmeklējumam, svētku dziesmu dziedāšanai un citiem svētku rituāliem, jo vairāk pozitīvo emociju uzkrāja respondenti. Savukārt dāvanas šajā idillē ienesa galvenokārt negatīvas emocijas. Stress par to sarūpēšanu, pārdzīvojumi par iztērēto naudu un bažas, ka saņēmējam dāvana varētu nepatikt, daudzu aptaujāto skatījumā gandē Ziemassvētku prieku un burvību. Citiem vārdiem sakot, pētījums pierādīja, ka tās ģimenes un draugu kopienas, kurās apdāvināšanās nav svētku svarīgākais notikums, Ziemassvētkus aizvada sirsnīgāk un priecīgāk nekā tās, kurās galvenā atrakcija ir vecīša maisa iztukšošana.
Kopš tā brīža pagājis krietns laika sprīdis, mainījušās vērtības un arī svinētāji mācījušies no pagātnes kļūdām. Turklāt iepirkšanās internetā un piegādes dienesti atbrīvo no nepieciešamības šturmēt veikalu kopā ar tūkstošiem citu pircēju. Tas dāvanu sarūpēšanu padara mierīgāku un samazina stresa līmeni. Iespējams, tieši šie pavērsieni apdāvināšanas tradīciju joprojām uztur pie dzīvības, neraugoties uz neskaitāmajiem aicinājumiem pievērsties Ziemassvētku pamatvērtībām.
Pērk vismaz 95%
Cilvēku vēlmi pirkt un dāvināt uzskatāmi parāda Anitas Borhas no Oslo Metropoles universitātes (OsloMet) Nacionālā patērētāju pētījumu institūta ziņojums. Viņa Ziemassvētku dāvanām pievērsusies jau kopš 1992. gada un savākusi krietnu kaudzīti ar faktiem un tendencēm. Galvenais secinājums: cilvēki joprojām nevēlas atteikties no dāvanām. Neatkarīgi no naudas daudzuma makā, globālās sasilšanas izpausmēm, iepriekšējo gadu vilšanās par saņemtajām mantām vai radinieku reakciju uz pašu sarūpētajām.
"Mūsu pētījums rāda, ka starp 95 un 98 procentiem iedzīvotāju uzdāvina vismaz vienu dāvanu," portālam Sciencenorway.no saka Forbruksforskningsinstituttet SIFO pārstāve. Viņai arī ir pilnīgi skaidrs, kas iepērkas visaktīvāk.
"Visvairāk dāvanu pērk sievietes, daļēji tāpēc, ka viņas ir atbildīgas par apdāvināšanu ģimenē. Tas varētu būt saistīts ar dzimumu lomu. Dāvanu pasniegšana varētu tikt uzskatīta par rūpju izrādīšanas un ģimenes saglabāšanas pasākumu, un tā tradicionāli bijusi sieviešu atbildība," skaidro Borha. Viņa izpētījusi, ka sievietes biežāk dāvina tāpēc, ka tas viņām sagādā prieku. Savukārt vīrieši to dara tāpēc, ka izjūt spiedienu dāvināt. Šis arī lielā mērā nosaka iemaņu līmeni. Sievietes ar dāvanu sarūpēšanu nodarbojas vairāk, tādēļ attīstījušas labākas prasmes mantu izvēlē un arī iesaiņošanā. Vairākums vīriešu šajā ziņā ir neveiklāki.
Līdzīgas tendences novērojis Oslo Universitātes (UiO) psiholoģijas emeritētais profesors Svens Torgešens, kurš savu karjeru veltījis cilvēku personības izpētei.
"Sievietes vairāk rūpējas par savu sociālo tīklu nekā vīrieši. Iespējams, vairumā ģimeņu tieši sievietes gādā par to, lai dāvanas tiktu gan nopirktas, gan pasniegtas," viņš saka un piebilst, ka kopumā sabiedrība piekopj apdāvināšanu prieka ne pienākuma dēļ. Tikai retais tic, ka Ziemassvētki bez dāvanām būtu patīkamāki. Tiesa, nevar noliegt, ka komerciālais spiediens pirkt un dāvināt esot pārāk liels.
Apdāvināšana uzlādē
Vēl jo interesantāks norvēģu zinātniekam šķiet veids, kā dažādu personības tipu cilvēki attiecas pret dāvanu sarūpēšanu un to saņemšanu. Šo nianšu pārzināšana varētu palīdzēt pienācīgāk sagatavoties sveikšanai.
Ja svinētāju lokā ir izteikti ekstraverti, tad jāgatavojas, ka dāvanu būs daudz, jo atvērtiem cilvēkiem patīk pirkt un dot dāvanas, darīt labu citiem un kopā ar citiem. Viņi ir izsalkuši pēc emocionāliem pārdzīvojumiem.
"Ekstraverti tuvojas jums ar mirdzošām acīm un dāvina savas dāvanas, savukārt introverti drīzāk noliks dāvanu uz galda vai zem eglītes," atšķirību izskaidro Torgešens, "ekstraverti bieži dāvina dāvanas, izpaužot savu mīlestības valodu. Viņi izbauda atrašanos spēcīgu emociju stāvoklī un priecājas, ja arī apkārtējos pārņem spēcīgas emocijas. Savukārt introvertiem var kļūt slikti no spēcīgām emocijām. Tādēļ ekstraverti dāvināšanu padara par iespaidīgu izrādi, kamēr introverti cenšas ar to vienkārši tikt galā," skaidro Torgešens.
Norvēģijas Biznesa skolas Līderības un organizatoriskās uzvedības katedras profesors Jans Ketils Arnulfs viņam piekrīt. Psiholoģijas doktors, kurš pētījis personības un kultūras atšķirības līderībā, skaidro, ka dāvanas patīk dāvināt tiem, kuri ir ļoti atvērti un vienmēr meklē sarunu tēmas. Ekstraverts varētu uzdāvināt grāmatu, lai vēlāk varētu apspriest tās saturu, vai uzdāvināt apģērbu, kurā, viņaprāt, saņēmējs labi izskatītos.
Vēl viena īpašība, kas nosaka, cik lielu prieku cilvēks gūst no dāvanu dāvināšanas, ir nosliece uz filantropiju. Filantropiski noskaņotajiem ārkārtīgi patīk iepriecināt citus, tādēļ viņi izmanto svētkus, lai caur dāvināšanu gūtu emocionālo lādiņu. Būtiski, ka filantropi var būt arī introvertie. Atšķirībā no ekstravertiem viņi var apiet pašu dāvināšanas procedūru, piemēram, uzticot to citam vai noslēpjot dāvanu, taču tāpat vēros saņēmēju un gūs gandarījumu no viņa sajūsmas.
Visgrūtāk pirmssvētku laikā klājas neirotiķiem, jo viņi pārlieku uztraucas, kā tiks uztverta dāvana. Viņus arī biežāk vajā doma, ka sarūpētā lieta nav gana laba un saņēmējam nepatiks.
Zinātnieki arī papētījuši, kā pircējus ietekmē dāvanu iegādes laiks. Tie, kuri visu plāno laikus un dāvanas sarūpē jau oktobrī, adventes nedēļas kopumā pārlaiž mierīgāk, jo viņiem ir mazāk pienākumu, par ko raizēties. Vien jāsarūpē eglīte, jāizdekorē māja un jāpagatavo cienasts. Taču pētījumi rāda, ka bez šī iepirkšanās drudža liela daļa cilvēku neizjūt Ziemassvētku gaisotni tik spēcīgi kā tie, kuri apstaigā veikalus dienās, kad tur skan svētku mūzika, mirdz rotājumi un smaržo piparkūkas. Šajā laikā pircēji aktīvāk iztēlojas mirdzumu dāvanu saņēmēju acīs, un tas viņus emocionāli uzlādē. Varētu teikt, ka Ziemassvētku iepirkšanās tradīcija jau tik ļoti iesēdusies mūsu smadzenēs, ka kļuvusi par tikpat neatņemamu svētku sastāvdaļu kā eglītes rotāšana un piparkūku krimšķināšana.
Personīgas veltes
Par pašu dāvināšanas procesu daudzās ģimenēs jautājumu nav, jo tā ir sena paraža, tomēr dāvanas saturs gan lielai daļai sveicēju sagādā problēmas. Ar bērniem pat ir vieglāk, jo vēstulē Ziemassvētku vecītim diezgan precīzas vēlmes jau ir izteiktas, tādēļ atliek vien tās piepildīt. Ar pieaugušajiem ir sarežģītāk, jo tie bieži kautrējas teikt, ko patiesībā vēlas, un arī sveicēji nereti grib sagādāt pārsteigumu.
Arī šajā jautājumā palīdzīgu roku pielikuši zinātnieki. Žurnāla Journal of Consumer Psychology publikācijā vērsta uzmanība uz interesantu paradoksu. Dāvinātāji parasti sliecas domāt, ka noderīgāka būs «virspusējām interesēm» atbilstoša dāvana kā, piemēram, grāmata, nevis personīgāks veltījums. Piemēram, paša veidots fotoalbums par kopīgu ceļojumu vai piedzīvojumu. Savukārt saņēmēji biežāk vēlētos tieši otro vai kādu citu netradicionālu dāvanu.
Svarīgi arī domāt ilgtermiņā. Žurnālā Current Directions in Psychological Science publicēts pētījums liecina, ka dāvanu devēji ļoti bieži uzķeras uz dāvanu, kas izraisīs tūlītēju sajūsmu, taču ilgtermiņā nebūs īpaši noderīga. Piemēram, sudraba krāsas žakete vai ārkārtīgi uzkrītoša dizaina zeķes. Saņēmēji par šādām lietām patiešām sajūsminās, taču vēlāk neizmanto vai atdāvina citiem. Tādēļ lietderīgāk esot dāvināt to, kas saņēmējam patiešām noderēs.
Kornela Universitātes pētnieki pirms dažiem gadiem noskaidroja, ka pieaugušie jūtas vairāk iepriecināti, ja dāvanā saņem pieredzi, nevis mantu. Biļete uz iecienītās grupas koncertu vai dāvanu karte spa procedūrai greznā salonā radīs paliekošas atmiņas un arī materializēsies skaistās fotogrāfijās sociālajos tīklos, kamēr kārtējais glāžu komplekts gadiem ilgi nelietots gulēs virtuves skapī. Zinātnieki to skaidro ar faktu, ka pusmūža cilvēki gadu gaitā jau ir iegādājušies gandrīz visas nepieciešamās preces un tās, kas viņiem nav, arī īsti nav vajadzīgas.
Tiesa, dāvinot pieredzi, ir svarīgi paturēt prātā divas būtiskas nianses: tai jābūt skaisti iesaiņotai, un piedzīvojums nedrīkst radīt apgrūtinājumu. Senās Ziemassvētku tradīcijas cieši saistās ar dāvanu izsaiņošanu, un pētījumi rāda, ka tieši šis process atšķir šos svētkus no dzimšanas dienas un citām jubilejām. Svarīgi, lai piedzīvojums būtu ērti sasniedzams. Ja saņēmējam jādodas uz attālu pilsētu vai citu valsti, ir augsts risks, ka viņš nesadūšosies šādai avantūrai.
Labākā ziņa dāvinātājiem ir tāda, ka par dāvanas cenu nav jāuztraucas. Stenforda Universitātes pētnieki noskaidrojuši, ka dāvanas vērtība vai to skaits Ziemassvētkos neietekmē saņēmēja prieku. Dāvinātāji gan izjūt spiedienu pirkt dārgākas dāvanas. Honkongas Zinātņu un tehnoloģiju institūta pētnieki izkalkulēja, ka vidusmēra cilvēks dāvanai izvēlas vidēji par 6% dārgākas preces, nekā iegādātos sev.
Tomēr pats galvenais: iepriecināt tuviniekus ar kvalitatīvām un jēgpilnām dāvanām. Labāk uzdāvināt vienu, taču patiesi nepieciešamu lietu, nevis apkraut ar nevajadzīgiem nieciņiem, kas jau Jaunā gada pirmajās dienās aizceļos uz atkritumu konteineru.