Nekad neesmu juties kā rokmuzikants. Piemēram, neesmu mācējis un nemāku joprojām iedīdīties tā, lai rastos savs skatuvsolis. Uz skatuves jūtos kā apmaldījies, ne tur iegājis. Mans vienīgais glābiņš tur ir publikas vienmēr esošā labvēlība. Bez tās es būtu pazudis, saka grupas Baložu pilni pagalmi (BPP) dziesmu autors, ritma ģitārists un dziedātājs Māris Šverns (49). Nesen kāds viņu esot nosaucis par Baložtēvu. Diezgan loģiski, bet viņam tas uzreiz saistoties ar Krišjāni Valdemāru, no kura vārdā nosauktās Rīgas ielas pavisam netālu esam tikušies, lai Kronvalda parkā uz soliņa netālu no pērtiķa skafandrā parunātos par grupu BPP.
Jā, sirma bārda Mārim, tāpat kā Valdemāram, jau ir. 1994. gadā dibinātās grupas pacietīgākais un tāpēc otrs mūžīgais dalībnieks, bundzinieks Uldis Gedra (45), to dzen nost, un sirmumu neredz, bet pirms septiņiem gadiem klāt nākušais basģitārists Klāvs Lauls (27) vēl ir par jaunu, lai būtu sirmbārdis. Nu jau kādu laiku BPP, kurā ilgi spēlēja pieci cilvēki, tāpat kā pašos pirmsākumos atkal ir trio. Šādu trijskani par, iespējams, vislabāko Šverna dziesmu izpildītājsastāva versiju nesenā Radio NABA intervijā raidījumā Zibens pa dibenu nosauca arī pirmais grupas basģitārists Juris Mežeckis, kurš tagad ir ska grupas Voiceks Voiska dziedātājs un līderis.
"Kad palikām trijatā, jau pirmajā mēģinājumā bija skaidrs, ka tas, kā Klāvs spēlē basģitāru (ar solo elementiem – aut.), liek viņu izvilkt priekšplānā un likt uz tās uzsvaru, un pie tā mēs pieturamies. Tas aranžiju dara interesantāku, un viņa redzējums, ja arī nav tāds pats kā manējais, nenokauj dziesmas. Klāvs arī izvēlas, ko mēs tagad spēlējam koncertos, – es un Uldis lielākoties ieklausāmies tajā, ko viņš iesaka," par jaunākā kolēģa ienākšanu grupā stāsta Baložtēvs Māris nedēļu pirms viņu otrā koncerta Positivus festivālā Salacgrīvā.
Otra istaba melodijām
Savu melodiju sacerēšanu Māris apraksta kā dzīvošanu divistabu dzīvoklī, kur vienā istabā viņš uzturas pats, bet otrā nepārtraukti kaut kas skan. Durvis ir visu laiku puspavērtas. Saklausījis tur kaut ko, kas varētu pārtapt dziesmā, Māris dodas uz otro istabu, sāk ķert tur lidojošās vai pa sienām, griestiem, grīdu rāpojošās melodijas un pierakstīt. Ne gluži notīs, bet atmiņā, kaut gan agrā bērnībā pie viņa nākusi uz mājām klavierskolotāja un bijis jālasa nošu raksts, ko Māris pratis, bet tik un tā parasti spēlējis no galvas, nevis lasījis melodijas no lapas. Skolotāja vienmēr bikstījusi: lasi! Māris bijis spītīgs un to nedarījis. Drīz vien zēna skološanai arī atmests ar roku, kaut arī divas dziesmiņas viņš toreiz esot sacerējis. Vienai no tām bijis nosaukums Zaķīši, kā jau tas sešgadīgam labi audzinātam bērnam pienākas, un to viņš Ziemassvētkos pie eglītes izpildījis savai mammai, kura bija dziedāšanas skolotāja, un viņas draudzenēm.
Klāvs piebilst, ka vēl ir jāatšķir, vai saklausītā melodija ir paša galvā radusies vai kaut kur pa ausu galam dzirdēta. "Tā esot bijis ar Yesterday. Pols Makartnijs no rīta pamodies, aizgājis ar to pie kolēģiem un prasījis, vai viņi to nav kaut kur dzirdējuši. Tie teikuši: nē. Nu tad taisām augšā! Man pašam ir tā bijis. Piesēžos pie klavierēm, kaut ko sāku spēlēt, un liekas baigi forši, bet pēc kādām trim dienām tu saproti, ka tāda dziesma jau ir," saka Klāvs, un Māris atzīst – pēc jaunākā albuma iznākšanas viņam cilvēki sakot, ka saklausot tur kaut ko pazīstamu: "Tur ir vismaz divas dziesmas, kurās esmu reāli iespaidojies, bet Vijolīte (Māra dzīvesbiedre) saka, ka esot vairāk. Sadzirdot to un sadzirdot šito." Savukārt Klāvs piebilst, ka reizēm neesot saklausījis nekādas līdzības ar kādu dziesmu, ko Baložtēvs nosaucis par savu iedvesmas avotu, to rakstot.
Stāsts par divām istabām Mārim pašam ir tā iepaticies, ka viņš to jau stāstījis intervijā ar Robertu Buividu Latvijas Radio 2. Toreiz viņam arī radies savas auditorijas raksturojums: BPP esot tāda īpaša klausītāju vecuma grupa – no 15 līdz 55 gadiem. Un tā patiešām ir – pa priekšu lēkā tīņu vecuma meitenes, kuras vēl nebija dzimušas, kad BPP jau spēlēja, un aizmugurē koncertu ar atzinību vēro cienījama vecuma cilvēki. Populārākās dziesmas ir Vēstules, Mans zirgs un Mans lielais rakstāmgalds – pēc tām cilvēki koncertos sauc vienmēr, bet Mārim kopā ir aptuveni divsimt piecdesmit dziesmu, ko spēlēt, un aizvien rodas kaut kas jauns. Dziesmu teksti rodoties pēc tam, un tas esot diezgan komplicēts process – svarīgi, lai tekstā ir ne vien melodijai draudzīga zilbe un patskanis, bet arī līdzskanis. Reizēm izdevies atrast citu autoru dzejoļus, kas bijuši piemēroti jau gatavām melodijām, – grupas pirmsākumos tie bijuši Ulda Bērziņa un Pētera Brūvera atdzejoti turku dzejnieku panti no krājuma Baložu pilni pagalmi, kura vārdā nosaukta arī grupa. Vēlāk – Ievas Rozes dzejoļi.
Tā gan neesot, ka Māris atrod dzejoli un tam uzraksta melodiju – tā varot darīt Imants Kalniņš un Juris Kulakovs, kuri ir komponisti, bet Māris sevi dēvē par dziesmdari. Deviņdesmitajos, mūziķu apvienības Tornis aktīvākajos laikos, kad pagrīdes mūziķu mītnes vieta, mēģinājumu telpa un studija bija Asītes ielas ūdenstornī Pārdaugavā, kur ierakstīti arī pirmie BPP albumi, Māris tika dēvēts par Torņa hitu fabriku.
Citādi būtu demisionējis
Kad pirms dažiem gadiem intervēju Māri žurnālam Mūzikas Saule, minētais stāsts par divām istabām vēl nebija izdomāts, bet viņš atcerējās pašu sākumu, kad kādā ceturtajā klasē dabūjis čupiņu ar ārzemju platēm un sācis to bagātību katru dienu klausīties. "Tad vienu vakaru es apgūlos gultā un pēkšņi pirms iemigšanas sajutu, ka man viss galvā skan. Kaut kādi savi meldiņi. Es skaidri atceros to vakaru – tas bija kaut kāds decembris vai janvāris," toreiz, raksturojot šādu savu stāvokli par diezgan šizofrēnisku, stāstīja Māris, un, arī nupat tiekoties, viņš pieļāva, ka to varētu saukt par slimību. Iespējams, cilvēkam, kuram nav ne mazākās vēlēšanās rakstīt dziesmas, visas šīs skaņas traucētu koncentrēties grāmatvedības uzskaites vai ķirurģiskas operācijas veikšanai un no tā visa patiešām varētu arī sajukt prātā. Bet Māris kā savus ikdienas pamatdarbus parasti izvēlējies tādus, kur nav daudz jākoncentrējas vai jādomā, un ir pateicīgs par šo sev doto dāvanu.
"No vienpadsmit gadu vecuma divdesmit četras stundas diennaktī nepārtraukti dzirdu dažādas melodijas un nekad neesmu zinājis, kāpēc Dievs man, cilvēkam ar tādu patumšu attieksmi pret sevi un citiem (arī Dievu), ir dāvājis šo gaišo nepieciešamību veidot savas dziesmas. Varbūt bez tās es jau sen būtu demisionējis un pazudis bez vēsts?" par citu iespējamo savas dzīves versiju spriež Māris.
Viņš neslēpj, ka savulaik daudz aizrāvies ar alkohola lietošanu, kas likusi atcelt arī vienu otru koncertu, bet tagad dzīvo skaidrā. Vai tas nekļūst traucējoši radošajai darbībai, kad pats sev ar laiku, kad paģiras beigušās, liecies tik pareizs un pašpārliecināts, ka samazinās paškritika? Māris atzīst, ka kaut ko tādu jūtot gan no rīta līdz vakaram un tas esot neizbēgami, bet, savulaik izejot visiem elles lokiem cauri, radušās šādas tādas domas, kas noderējušas dziesmu tekstos.
Klāvs piebilst, ka ne jau tikai sliktas lietas var piesiet alkoholam – ja viņš nebūtu kādā vakarā iedzēris vīnu, droši vien nebūtu aizrakstījis Uldim, kurš ir arī viens no Radio NABA vadītājiem, ka vēlas veidot raidījumu Ožamais spirts. Tur viesus iztaujā par viņu dzīvē svarīgām dziesmām.
Tīņa gados, mācoties Rīgas Poligrāfijas arodskolā kopā ar Raimondu Lagimovu (tagad pazīstams kā grupas Inokentijs Mārpls līderis Dambis), atklājuši, ka līdzīgā veidā tās melodijas nepārtraukti skan abiem. Tāpēc reiz alus kastes vietā nopirkuši ģitāras un sākuši tās mācīties spēlēt. Grupai tika dots nosaukums Aklā zarna. Ierakstījuši kādas desmit dziesmas, bet lente ar tām sen kaut kur pazudusi. Kad vēlāk grupa pārtapa par Inokentiju Mārplu, Māris kādu laiku tur vēl spēlēja, bet tad pārtrauca, jo dzīvē radās citas prioritātes. Bet dziesmas turpināja galvā skanēt, un Māris ierakstīja tās savā magnetofonā. Kā pats tagad saka, rakstīja atvilktnei, bet tautā ar tām negāja. Nesen Māris saviem draugiem uzdāvināja izlasi no saviem senajiem ierakstiem, ko grupas biedrs Uldis savulaik bija saglābis, pārrakstot no vecām lentēm paša īpaši noformētos diskos. Tur ir dažas pērles, kas koncertos nekad nav spēlētas, bet noteikti būtu restaurējamas. Māris saka, ka viņiem ar Uldi jau sāk patikt parakņāties pagātnē, taču, ja galvā vēl skan arī jaunas melodijas, gribas realizēt tās.
Visu rakstu par underground veterāniem lasiet 14.jūlija žurnālā SestDiena!
Žanna Panna