Čupiņa entuziastu, arī profesionāli un akadēmiski izglītoti mūziķi, pulcējas vienuviet, lai parādītu sevi no tās puses, kuru par profesionālu un akadēmisku grūti nosaukt. Paradoksāli, bet pieprasījums pēc nekvalitatīvas mūzikas Latvijā ir – lielkoncerts katru gadu būtu izpārdots, ja vien tas nebūtu bezmaksas.
Pēcsvētku nedēļā žurnāls SestDiena uz sarunu par mūziku un jūtām aicināja vienu no Nekvalitatīvās mūzikas nakts veterāniem – grupas Sems un Prērijas kaucēji, rokorķestra Šņegūži un vokāli instrumentālā ansambļa Kabanos multiinstrumentālistu Edžu Miķelsonu. Visus trīs minētos ansambļus, kā arī grupu Zaķis, duetu Šmitmasters, dziesminieku Brāli Grautiņu un citus māksliniekus uz skatuves Fonoklubā varēs redzēt 6. janvārī.
Fragments no intervijas:
Ierasti dzīvē tiecamies pēc labākā. Popularizēt nekvalitatīvu mūziku šķiet kaut kā... ačgārni.
Tā ir alķīmiska reakcija, kad reizi gadā slikta mūzika pārtop labi pavadītā laikā. Gan jau esi dzirdējis frāzi: "šis ir tik slikti, ka ir labi". Piemēram, par tādu riktīgi neveiklu joku. No sākuma klusuma pauze, bet tad visi reizē sāk smieties. Latvietis Gatis Kandis savulaik tieši tā kļuva populārs šovā Lielbritānijā. Nekvalitatīvās mūzikas nakts noteikti ir tas gadījums.
Tiecies pēc popularitātes?
Te jautājums – par kuru mani tu šobrīd runā? Trīs dažādas grupas ar trim dažādiem mērķiem. Ar Kabanos atslēgvārds tiešām būs "popularitāte" – jau kopš laikiem, kad grupu vēl sauca Odze un Irsis (par godu diviem indīgākajiem Latvijas radījumiem – aut.), virsuzdevums ir bijis iekarot Latvijas Šlāgeraptaujas olimpu. Katra krietna latvieša sirdij tuva dziesma par dzīvi laukos un to, ka lielveikalā nopērkams šķiņķis garšo pēc gumijas un ir apvainojums mūsu latvietībai, tapusi jau sen, bet aizvien neesam tikuši līdz videoklipam vasaras ziedu pilnā pļavā. Nu grupa izaugusi līdz pilnasinīgam sastāvam – bez Odzes un Irša tajā ir arī Zirneklis, Latvānis un Gudrons, tāpēc triumfs Šlāgeraptaujā ir tikai laika jautājums. Tas var būt gads, tie var būt divi gadi. Tie, visticamāk, būs 39 gadi, taču tas ir neizbēgami.
Kas par to ļauj būt tik pārliecinātam?
Vai tas skanēs banāli, ja teikšu, ka mūsu un klausītāju sirdis pukst vienā ritmā?
Jā, visnotaļ.
Tad izsvītro šo. Raksti: "Esam mūziķi no tautas, mums sāp tas pats, kas sāp tautai, bet īsta draudzība dzimst kopējā sāpēšanā."
Kāds ir Nekvalitatīvās mūzikas nakts aizsākums?
Zini – ir tā cilvēku kategorija, kuri grib, bet kuriem nesanāk?
Jā.
Neesam no tiem. Mums viss sanāk tieši tā, kā esam to iecerējuši. Pirms deviņiem gadiem neregulāras domubiedru sanākšanas, lai improvizēti uzspēlētu jebko, kas tajā brīdī iešaujas prātā, pārtapa idejā par regulāru, publisku pasākumu. Interesēja, ko par to visu teiks klausītāji no malas. Lūk, viens no idejas autoriem man piedāvāja jaunā koncepta pasākumā uzspēlēt, tāpēc vienā vakarā radās trimdas latviešu grupa no ASV – Sems un Prērijas kaucēji. Kabanos ir naudas pelnīšanai, bet Kaucēji – sirdij.
Ar mūziku Latvijā var nopelnīt tā, lai vēders pilns un jumts virs galvas?
Esmu dzirdējis baumas, ka dažiem mūziķiem par koncertiem maksājot naudu. Mums pagaidām sanāk tikai izdevumi.
Visu interviju par Nekvalitatīvās mūzikas nakti lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!